Heincs Guderians18

1931. gadā kļūst par pulkvežleitnantu un tiek pārcelts uz mehāniskā karaspēka štābu. 1933. kļūst par pulkvedi. Šajā laikā viņš saraksta daudzus darbus par mehanizētajām kaujām, un tie tika atzīti arī militāro autoritāšu vidē. Šie darbi tika balstīti un prezentēti uz plašām simulācijām, bez vienībām, ar papīra tankiem un nedaudz bruņmašīnām. 1935. Kļuva par vienu no trim vācu tanku dīvīziju komandieriem, 1936. kļūst par Ģenerālleitnantu. 1938. gadā par XVI koprusa komandieri. 1937. gadā uzraksta savu slavenāko darbu Achtung-Panzer! (Uzmanību, tanki!). Guderiana teorijas par bruņuvienībām un spēku sadarbību pārliecināja 3. Reiha armijas virspavēlniecību, arī par lidmašīnu svarīgo lomu tanku piesegšanai uz zemes. Visi vācu tanku spēki tika izveidoti uz Guderiana teoriju pamata.

Otrā pasaules kara sākumā Guderians vadīja XIX korpusu Polijas invāzijas laikā. Viņš pats personīgi vadīja Viznas un Kobirnas kaujas, kuru laikā pats pirmo reizi kaujas apstākļos testējas savu teoriju. Francijas invāzijas laikā viņš personīgi (nedaudz vēlējos izskaidrot, ko tas nozīmē: divīziju, korpusu, armiju komandieriem nebija jāpiedalās pašās kaujās. Viņi kaujas varēja vērot no sava štāba lielākā attālumā no kaujas, bet Guderians pats atradās tankā vai bruņumašīnā kaujas laukā) vadīja uzbrukumu caur Ardēnu mežu (to pašu Ardēnu mežu kur 4 gadus vēlāk Hitlers ieveda Guderiana lolotos tanku spēkus - Panteru un Tīģeru vienības, ar kurām varēja paildzināt vai iespējams sagraut sabiedroto virzīšanos uz priekšu), šķērsoja Māsas upi un izlauzās caur franči līnijām pie Sedanas.

Francijas kampaņas laikā viņš vadīja savus tanku spēkus īstā zibenskara stilā un ieguva iesauku "Ašais Heincs". Guderiana tanku grupa piedālījās "Sacensībās uz jūru", sadalot Sabiedroto armiju divās daļās, atņemot tai munīcijas piegādes. Saskaroties ar priekšniecības nervozitāti tika panākts, ka Guderianam neļauj turpināt ceļu uz priekšu, priekšniecības nožēlojamās konservativitātes dēļ un atņemot lielisku iespēju sagraut Sabiedroto placdarmus pie Denkenas ar Hitlera personīgu rīkojumu.

Operācijas "Barbarossa" laikā viņš vadījā 2. Tanku grupu kas pazīstama arī kā Guderiana Tanku grupa. PSRS invāzijas laikā viņš kā 24. cilvēks saņem Ozola lapas pie Bruņinieku dzelzs krusta 17. jūlijā. No 5. oktobra vadīja pārdēvēto 2. Tanku armiju. Viņa tanku spēki ļoti īsā laikā ieņēma Smoļensku un bija gatavi sākt izšķirošo uzbrukumu Maskavai, kad viņam pavēlēja doties Kijevas virzienē (miniet, kurš gan? Hitlers un muļķis Klūge, kurš acu galā necieta Guderianu), jo Hitlers vispirms gribēja Kaukāza naftas laukus un tikai tad Krievijas sirdi (muļķis). Viņš protestēja pret Hitlera lēmumu un tā rezultātā zaudēja fīrera uzticēšanos. 25. decembrī no amata viņu atbrīvo Ģenerālfeldmaršals Ginters fon Klūge, kurš slavens ar savu nespēju stāties pretī Hitleram, pamatodamies uz nepakļaušanos Hitlera absurdajām pavēlēm, par atkāpšanos, lai gan bija jāturas līdz pēdējam. Guderians tika norīkots OKH (Sauszemes spēku štābs) rezervistu daļā, izpostot viņa izredzes kļūt par Ģenerālfeldmaršalu, kuru ieceļ pats Hitlers. Guderians pats noliedza, ka būtu neklausījis tādai pavēlei. Guderians pats uzskatīja, ka ir kritis par upuri Klūges skaudīgumam, kurš pats tajā bŗidī vadīja vācu armiju, kad tā apstājās pie Maskavas 1941. gada beigās. Guderians izaicināja Klūgi uz dueli ar ieročiem, taču pats Hitlers to aizliedza.

1942. gada septembrī, kad Ervīns Rommels jeb Tuksneša lapsa atgriezās Vācijā veselības problēmu dēļ, armijas vadībai viņš ieteica Guderianu kā vienīgo, kurš varētu viņu aizstāt Āfrikā, atbilde tika saņemta pašā naktī "Guderians nav pieņemts". Tikai pēc vācu armijas sakāves pie Staļingradas 1943. gadā Guderianam tika atrasts jauns amats. Viņš tika iecelts pavisam jaunā un šķietami nenoderīgā amatā - Vācijas bruņuspēku ģenerālinspektors. Viņa uzdevumi bija pārraudzīt mehanizēto vienību stratēģiju, projektēšanu un ražošanu, kā arī apmācību. Viņš bija tieši pakļauts Hitleram. Kā tanku komandieris, viņš atzina, ka bija pilnīgi nesaistīts ar brutālo okupācijas politiku, apgalvojot ka centās atbildēt par civiliedzīvotājiem, lai gan varēja nedarīt neko.

Tieši pateicoties Guderianam Hitlers tika pārliecināts par to, ka ir parāk daudz jaunu tanku dizainu, kā rezultātā tiktu apgrūtinātas apgādes un labošanas problēmas, vācu spēkiem Krievijā. Guderians vēlējās lielāku skaitu III un IV tipa tanku, pret mazāku skaitu smago tanku piemēram "Tiger", kam bieži bija ļoti limitēts darbības rādiuss un tas nevarēja doties pa Krievijas dubļiem bez iestigšanas.

1944. gada 21. jūlijā pēc neveiksmīgā 20. jūlija Hitlera slepkavības mēģinājuma, kurā Guderians nebija iesaistīts, viņš tika iecelts par Armijas štāba komandieri, kā pēctecis Kurtam Ceicleram (Klūge jau 1943. gadā bija izdarījis pašnāvību, kad viņam draudēja nāvessods), kas bija aizgājis 1. jūlijā dēļ nervu sabrukuma.

Guderianam bija daudzi gari un rupji strīdi ar Hitleru, par to kā Vācijai būtu jākaro abās frontēs. Galu galā Hitlers Guderianu atlaida 1945. gada 28. martā, pēc kliegšanas par to, ka neizdevās Teodora Busses vadītās 9. armijas pretuzbrukums pie Kustrinas, lai izlaustos no ielenkšanas. Hitlers norādīja: Jūsu fiziskā veselība pieprasa, lai jūs nekavējoties dodaties sešu nedēļu atveseļošanās atvaļinājumā (Veselības problēmas parasti tika izmantotas kā vasādes Trešajā Reihā, lai novērstu aizdomas par to, ka vadītājs nevar tikt vienkārši atlaists). Lai gan pēc paša Guderiana aprakstiem ir skaidrs ka viņš faktiski cieta no sirs mazspējas.