Ja XIX gs Anglijā sievu varēja pirkt un pārdot vienkāršo ļaužu vidū, tad noslēpumainajā zemē Krievijā kaut kas līdzīgs gadījās arī augstākajā sabiedrībā - bija gadījums, kad kņazs Aleksandrs Goļicins kāršu spēlē paspēlēja savu sievu Mariju grāfam Ļevam Razumovskim ...
Grāfiene, kuru veiksmīgi paspēlēja kārtīs12
Kņazs Goļicins bija vienkārši iedomīgs, izšķērdīgs āksts, kurš savu milzīgo bagātību trieca uz velna paraušanu - lielāko daļu paspēlēja kārtīs, daļu nodzēra, viesu pīpes aizdedzināja ar liela nomināla naudaszīmēm, un kaisīja uz ielas zelta monētas, lai varētu papriecāties, kā par tām kaujas važoņi, kuri bariem stāvēja pie viņa mājas. Viņam likās, ka viņa milzīgā bagātība ir neizsmeļama - bet izrādījās, ka to tomēr ir iespējams notriekt. Kad viņam beigās sāka pietrūkt naudas, viņš neskatoties parakstīja parādzīmes, kurās summas bija rakstītas nevis burtiem, bet cipariem - kuriem kreditori nevilcinoties pierakstīja vēl šo to klāt. Dzīves beigās viņu aiz žēlastības uzturēja radinieki, bet viņš nekad nenožēloja savu vētraino dzīvi.
Viņš apprecējās ar kņazi Mariju Vjazemsku, bet ar kopdzīvi viņiem diez kā neveicās. Goļicins ģimenes dzīvē bija despotisks un bieži sita savu sievu. Tajā pašā laikā viņš nežēloja naudu savas sievas tērpiem, jo viņam patika ballēs palielīties ar viņas skaistumu un grāciju. Pārējā laikā viņš uzvedās kā vecpuisis - uzdzīvoja ar draugiem, un varēja majās nerādīties mēnešiem.
Bet - kamēr Goļicins uzdzīvoja, starp viņa sievu Mariju un grāfu Razumovski uzplauka mīlestības jūtas. Atšķirībā no Goļicina Razumovskis bija erudīts, inteliģents un pieklājīgs cilvēks ar labu izglītību, daudz lasījis un cienīja zinātni un mākslu.
Viņš bija viens no pirmajiem, kurš savā pilī uzcēla ziemas dārzu, kas piedeva pilī notiekošajiem svētkiem un ballēm īpašu burvību. Marija ar skumjām domāja par to, cik jauki būtu dzīvot kopā ar tik brīnišķigu cilvēku...bet pagaidām vēl nācās paciest riebekli Goļicinu, kurš gan bija kārtīgs žūpa, bet ar labu veselību. Liekas, ka tā bija bezizejas situācija...bet tā atrisinājās visai negaidīti.
Tajā laikā dabūt laulības šķiršanu bija gandrīz neiespējami. Izmisušais Razumovskis gribēja izsaukt Goļicinu uz dueli, bet tad viņam ienāca prātā labāka ideja. Razumovskis piedāvaja Goļicinam uzspēlēt kārtis. Likmes arvien pieauga, līdz uz rīta pusi Goļicinam vairs nebija nekā. No rīta Razumovskis piedāvaja likt Mariju pret visu, ko Goļicins bija zaudējis. Nedaudz svārstījies, Goļicins piekrita...un atkal zaudēja.
Razumovskis paņēma sev skaisto Mariju, bet visu pārējo laimestu atstāja Goļicinam. neskatoties uz atbrīvošanos no neveiksmīgās laulības jūga, viņa bija aizvainota, ka viņu, dzimušu kņazi Vjazemsku, paspēlēja kārtīs. Izcēlās drausmīgs skandāls. Tomēr tam bija arī labās puses- pateicoties tam, baznīca atzina, ka tāda ņirgāšanās par svētajām laulības saitēm ir nepieļaujama, un šķīra laulību.
Tomēr Marija nokļuva tādā kā izraidītās statusā- ja arī augstākā sabiedrība apmeklēja viņas jaunā vīra rīkotās balles, un ielūdza pie sevis viņas vīru, tad Mariju pie sevis neviens neielūdza - pēc tā laika likumiem viņa nedrīkstēja parādīties tur, kur varēja satikt imperatora ģimenes locekļus. Tad pats imperators Aleksandrs I nāca Razumovskiem pretī - reiz, kad viņi bija viesos pie saviem radiniekiem Kočubejiem, tur negaidot ieradās Aleksandrs I un uzlūdza Mariju uz deju. Un, par cik pats imperators bija atzinis Mariju par savas sabiedrības cienīgu, viņa pavalstniekiem nekas cits neatlika kā uzņemt Mariju kā sev līdzīgu.
Dīvainākais ir tas, ka Razumovskiem ar Goļicinu saglabājās ļoti labas attiecības.
Marija nodzīvoja garu un laimīgu dzīvi, bija carienes galmadāma, viņas salonos gan Pēterburgā, gan Parīzē pulcējās tā laika ievērojamākie dzejnieki un mākslinieki, un līdz sirmam vecumam viņa piedalījās medībās un jāja uz zirga.