Šoreiz par dzīvnieku aizsardzību! :)
Garie fakti par ..., kurus tu noteikti nebūsi dzirdējis spokos!0
247
0
Vai zaķis ir bailīgs?
Tas, ka zaķi sauc par bailīgu, ir vismaz netaisni. Šim brīnišķīgajam dzīvniekiem ir vairāki līdzekļi, kas tam palīdz nenokļūt plēsoņas vēderā.
Zaķi prot lieliski slēpties, vajadzības gadījumā - sastingt tā, ka tos nevar atklāt pat līdzās esot.
Bet kas notiek, ja zaķis tomēr pamanīts?
Zaķi ir lieliski skrējēji. Tie skrien ievērojami ātrāk nekā lapsa. Taču, lapsu ieraugot, zaķis uzreiz nebēg, bet stāv nekustīgs, it kā gaiot. Kad lapsa saprot, ka tās klātbūtne ir atklāta, tā ne vienmēr metas pēc medījuma. Bieži vien plēsoņa, kurš cerēja zaķi pārsteigt, vienkārši aiziet, sevi neapgrūtinot ar ilgu un bezjēdzgu pakaļdzīšanps. Arī zaķim šī taktika palīdz saglabāt spēkus.
Pat tad, ja pakaļdzīšanās ir notikusi un plēsoņam ir izdevies zaķi panākt, cīņas iznākums vēl ir nenoteikts.
Pieņemsim, ka vilks vai lapsa zaķi tomēr ir panākusi. Ja zaķis nolems uzsākt cīņu, tad vēl nav zināms, kurš uzveiks: zaķa pakaļkājas ir bīstams ierocis, ar kuru zaķis var nopietni ievainot, it īpaši tad, ja plēsējs nav pieredzējis.
Kas notiks, ja zaķi tomēr sagrābs aiz sāniem? Izrādās, ka zaķa ādas virsējais (ārējais) slānis ir plāns kā pergaments. Tas - arī aizsardzībai. Ja plēsējs paraus, āda viegli saplīsīs, un zobos paliks spalvu kumšķis, bet pats zaķis aizlaidīsies. Ievainojuma vieta pat neasiņos un tā drīz aizaugs neatstājot pēdas.
Dižie aktieri
Daudzas čūsku sugas, to vidū arī Eiropas zalktis un Ziemeļamerikas cūkpurna čūska briesmu gadījumā izliekas beigtas: agriežas ar vēderu uz augšu, atkar žokli un izkar mēli, tā lieliski imitējot "mirušā pozu". Visizteiksmīgākās šajā "mākslas" veidā ir Kubas zemes žņaudzējčūska, kas ir neliela: tikai 25-30 cm gara. Kad tai draud briesmas viņa sasienas mezglā, tā tēlojot sastingušu līķi. No ādas izdalās šķidrums, kas izsūcas pa zvīņu starpām un rada pūšanas smaku, Lai iespaids būtu pilnīgs, plīst sīkie asinsvadi, un čūskas acis un purns applūst ar asinīm. Tad pat visizsalkušākajam plēsoņam pāriet patika nogaršot šo "nosprāgušo" čūsku.
Līdzko Briemsas beigušās, čūska nozūd.
Vēl viens talantīgs "aktieris mīt Indonēzija - herpetons jeb taustekļčūska. To var sastapt saldūdens ūdens tilpnēs, tā ir apmēram 90 cm gara un, ja to noķer, spējīga izstiepties un sastingt kā koka gabals.
Šai čūskai ir vēl viena, citām čūskām neraksturīga īpašība: uz tās ķermeņa bieži apmetās zilzaļie ūdens augi. Tie var tik ļoti savairoties , ka noklāj visu čūskas ķermeni. Tas rāpulim palīdz maskēties tad, kad tās guļ ūdens tilpnes dibenā. Protams, pēc ādas nomaiņas ūdensaugu suga ir jāataudzē. Varbūt tādēļ herpetoni maina ādu retāk nekā citas čūskas.
Jāsaka, ka arī daudz zīdītāji mēdz izlikties par mirušiem, kad draud briesmas. Viņi nokrīt uz zemes, nekustīgi guļ, acis aizver , mēli - izkar... Tāda taktika palīdz izvairīties no uzbrukuma, jo plēsēji parasti interesējas par dzīvu medījumu.
To izmanto oposumi, jenotsuņi un citi zvēri. Pie tam, nav īsti skaidrs, vai tā ir tikai izlikšanās. Varbūt tas ir kaut kas līdzīgs samaņas zaudējumam?
Reklāma
Visasiņainākā aizsardzība
Ragainās vai krupjveidīgās ķirzakas - frinozomas mīt Ziemeļamerikas rietumu sausajos apgabalos. Parasti, lai izvairītos no plēsēju uzbrukuma, tās izmanto tradicionālo aizsardzības veidus: maina krāsu, tā saplūstot krāsojumā ar smiltīm un akmeņiem, sastingst un ilgi paliek nekustīgas. Ja ienaidnieks ķirzaku tomēr ir atklājis, tā piepūšas un iegūst ļoti draudošu izskatu, bet pēc tam, nikni šņācot, lec uz priekšu. Ja arī tas nelīdz, ķirzaka izmanto savu pēdējo, ļoti neparasto ieroci: uzbrucējam uzspaļauj asins strūklu tieši acīs.
Šo tik negaidīto un neparasto aizsardzības veidu nodrošina kāds liels asinsvads ķirzakas galvaskausa iekšpusē, kas strauji sašaurinās, tā palielinot asinsspiedienu. Strūkla izšļācas 1,2 metrus un ir visai precīza.
Arī smaka ir derīga
Deviņpadsimtā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Venecuēlas mežos atklāja neparastu būtni, kura saņēma atbilstošu nosaukumu skunksa varde. Atšķirībā no citiem saviem radiniekiem tropu mežos šī nelielā varde nav indga. Viņai ir cits veids atbaidīt vajātāju: satrauktā varde izšļāc riebīgi smirdošu strūklu, kas ir visai līdzīga skunksa izdalītajam sekrētam.
Nav daudz tādu plēsoņu, kas uzdrošinātos tuvoties pupuķa (badadzeguzes) ligzdai: tās aizsardzības veids ir ļoti iedarbīgs. Briesmu gadījumā šis putns pagriež muguru un apšļāc agresoru ar ļoti smirdīgiem izkārnījumiem. Pēc šādas apšaudes plēsoņa ir spiests bēgt.
Protams, skunksa smirdoņa ir visslavenākā. Šis ārēji simpātiksais zvēriņš mīt tikai ZIemļamerikā. Tā pūkainā un biežā vilna ir brūngana ar baltām un melnām svītrām. Tāds kažoks ir tālu redzams, un skunksu neslēpj, bet šis zvēriņš aŗī neslēpjas: viņš lepni pastaigājas, asti pacēlis, it kā brīdinot: "Nestājieties manā ceļā!: Un visi, pat visniknākie un badainākie plēsoņas cenšas turēties tālāk no šī zvēriņa.
Šādas rīcības izskaidrojums ir vienkāršs: briesmu gadījumā zvēriņs uzbrucēju apšļāc ar šķidrumu, kuru izstrādā skunksa anālie dziedzeri. Šis šķidrums tik pretīgi smird, ka neviens to nevar izturēt. Pie tam smaka ir ļoti noturīģa un slikti iespaido acis.
Tev patiks šie raksti
