1945.gada beigās atgriežoties Indoķīnā, franči atradās pavisam citā situācijā, nekā citas valstis. Angļi piedalījās daudzos koloniālos konfliktos, bet pat asākajos momentos viņiem neprotestēja vairāk ka 8000 partizāņu. Vjetnamā viss bija savādāk: Vjets Mins organizēja lielu armiju spējīgu gan partizāņu, gan regulārajām operācijām. Sākums francūžiem sanāca labs – 1945-1946.gados, nodaļas ģenerāļa Leklerka vadībā bez īpašām pūlēm sasita vjetnamiešu grupas un pārņēma kontroli pār stratēģiskajiem punktiem. Tajā pašā laikā, vieglās uzvaras pārauga par ilgu un smagu karu. Franču karavīri iedzina vjetnamiešus biezos džungļos, bet vadība nonāca pie slēdziena, ka viņi vairs nespēj pretoties. Tā bija fatāla kļūda. 1951.gadā vjetnamieši varēja likt pretī 120 000 profesionālu kaujinieku, kurus atbalstīja civilie iedzīvotāji dažādu organizāciju vadībā – viņu bija divas reizes vairāk kā profesionāļu. Tajā pašā laikā franču ekspedīcijas korpuss sastāvēja no 152 000 cilvēkiem un vēl 120 000 vjetnamiešu iezemiešiem. Vjetnamiešiem bija priekšrocības artilērijā, kuru saņēma no Ķīnas, kā internacionālo palīdzību, kā arī neaprakstāma vēlme uzvarēt. Frančiem bija priekšrocības aviācijā, bet šo trumpi viņiem tā arī neizdevās pilnvērtīgi izmantot.
1947.gada oktobrī vecie vācu JU-52 (vienīgās transporta lidmašīnas Indoķīnā) pārlidoja pār Bak Kanē Vjet Bakē (kalnains apvidus ziemeļ Tonkinā) un desantēja uz Vjet Mina štābu trīs rotas izpletņlēcēju. Izmantojot pārsteiguma faktoru, franči bez pūlēm sagrāva vjetnamiešu aizsardzību. Franči sagūstīja daudzas Vjet Mina augstākās personas, kaut arī viņu vadonis Ho Ši Min prata aizbēgts no sava kabineta, atstājot vairums dokumentu kas gaidīja viņa parakstu.
Bak Kanē kļuva par mācību abām pusēm. Frančiem neizdevās iznīcināt Vjet Mina štābu, lai gan bija ļoti tuvu tam. Nepietika izpletņlēcēju. Palielināt to skaitu bija diezgan problemātiski, par cik franču likumi aizliedza jauniesaucamos Indoķīnā. Izpletņlēcēju palielināšanu varēja tikai reorganizējot Ārzemju leģiona izpletņlēcēju vienības. Leģionāri pret šo ideju attiecās ar entuziasmu. Sagatavoti ar britu instruktoru palīdzību pirmais bataljons ārzemju izpletņlēcēju ātri bija gatavs rīkoties un 1948.gadā kapteiņa Segretena vadībā viņi tika pārcelti uz Indoķīnu. 1950.gadā Francijai jau bija 4 izpletņlēcēju bataljoni organizēti divos pulkos.
Ārzemju leģionā vienmēr, it īpaši pēc 1945.gada bija daudz vāciešu. Sākumā no viņiem sastāvēja 2/3 no pirmā bataljona, viņu vidū bija daudz ģenerāļa Študenta izpletņlēcēju. Drakoniskās metodes viņu sagatavotībā leģions pārvērta šo lielisko materiālu lielā spēkā. Angļu brīvprātīgais Henrijs Eilings rakstīja: „Ārzemju leģions bija pazīstams ar divām mākslām – nogalināt un mirt. Abas šīs mākslas leģions pielietoja bieži un iespaidīgi”.
Lai gan leģiona izpletņlēcējiem izdevās operācijas Eben-Emalā, Arnhemā, Korehidorā viņi nederēja, lai apspiestu partizāņu karu, kuru vadīja Vjetnamas Neatkarības līga. Kad viņus apšaudīja no ciema, viņi „iztīrīja” apkaimi nogalinot 10 vjetnamiešu par katru bataljona kritušo karavīru. Leģionāri nesaprata, vai negribēja saprast, ka tieši to Vjet Mina vadība vēlējās panākt. Stratēģija pasaules veidošanā caur bailēm nesa rezultātu pretēji gaidītajam. Aiz bailēm sekoja nevis pakļāvība, bet naids.
Apbalvojumus kopā ar izpletņlēcējiem Indoķīnā saņēma arī cita Ārzemju leģiona vienība, kas bija godājamākā bijušajos Brīvās Francijas spēkos – 13.pusbrigāde. No pusbrigādes tika izvirzītas 2 speciālo uzdevumu grupas 24 cilvēki katrā. Aprīkoti ar ieročiem, sakaru līdzekļiem un niecīgiem rīsa krājumiem, viņi nedēļām ilgi atradās džungļos un sekoja vjetnamiešu armijas manevriem. Beigu beigās viņu misija izrādījās nevajadzīga, jo franču ģenerāļi Hanojā nelasīja ziņojumus.
P.S. Šis ir ievadraksts manam nākamajam rakstam par kauju Vjetnamā pie Den-Ben-Fu, kas tiks ievietots tuvākajā laikā. Un protams, iepriekšējie raksti par Franču Ārzemju Leģionu un citi interesanti raksti manā profilā.
