Visas iepriekšminētās kopšanas un higiēnas procedūras aizņems ne vairāk, kā 20 minūtes nedēļā, toties rezultātā būsiet laimīgs tīra un kopta sfinksa saimnieks!
Pie īsspalvaino kaķu šķirnes pieder arī bezvilnas kaķi - sfinksi. Šie kaki ir bijuši pazīstami jau pirms gadu tūkstošiem acteku valstī, par ko liecina ziņas par bezvilnas kaķiem, kurus sauca par Meksikas nakts kaķiem. Šodien šī šķirne ir neglābjami zudusi, jo šķirnes pēdējais pāris, kas dzīvoja pie indiāņa Šinika, nobeidzās, neatstājot pēcnācējus.
Šķirnes pamatā ir dabīga mutācija, kas skar ne tikai kaķus, bet arī suņus un peles. 1966. gadā Kanādā, Ontārio, kaķenei ar normālu, īsu vilnu piedzima metiens bez vilnas. Kaķu
audzētājs Riads Brava nopirka šo kaķeni un vienu metiena runcīti, abus pēc laika sapāroja un ieguva metienu, kur daļai kaķēnu bija vilna, daļai ne. Šā metiena pēcnācējiem turpmāk arī bija tādi paši metieni - daļa vilnainu kaķēnu, daļa bezvilnas. Turpmākajā šķirnes veidošanas darbā iekļāvās audzētājs Kins Tenhove, kurš pāroja bezvilnas kaķus ne tikai ar īsspalvainajiem kaķiem, bet arī ar siāmiešiem, tāpēc sāka veidoties divu tipu sfinksi: vieni bija masīvāki kaķi ar strupākām galvām, otri - elegantāki un vieglāki. 1972. gadā kaķu audzētājs no ASV Toms Smits uzrakstīja šķirnes standartu.
Sfinksus sauc par bezvilnas kaķiem, bet tas nenozīmē, ka viņiem ir kaila āda. Sfinksa ķermenis ir klāts ar cilvēka acij gandrīz neredzamu vilnas kārtiņu, kura taustot atgādina samtu. Uz purna, kājām, astes dažreiz ir garāka vilna, kas, kaķēnam augot, parasti izzūd. Lielākajai sfinksu daļai ūsu un uzacu nav. Kad sfinksi met vilnu, no dzīvnieka ķermeņa birst putekļi. Pēc uzbūves sfinksi atgādina Devonas reksus. Tiem ir labi attīstīts, pagarš ķermenis ar izteikti platām krūtīm; kājas tievas, bet ar muskuļotām ciskām, priekškājas īsākas par pakaļkājām, priekškājām labi izteikts piektais pirksts, tās ir izliektas. Aste gara, cieta, tiek saukta arī par "lauvas asti", sašaurinās virzienā uz galu, atgādina pātagu. Galva sfinksiem nedaudz pagarinātas ķīļveida formas ar izteiktiem vaigu kauliem un spēcīgu zodu, raksturīga pāreja no pieres uz degunu. Ausis lielas, platas pie pamatnes un ar noapaļotiem galiem, paplati novietotas. Acis ir lielas un pēc formas atgādina citronu, spožas un izteiksmīgas. Ķermeņa krāsojums sfinksiem var būt dažāds - vienkrāsains, divkrāsains, ar tebi krāsojumu. Kaķa āda veido krokas. Kaķēni ir ļoti krokaini, pieaugušiem dzīvniekiem krokām obligāti jābūt uz galvas, nedaudz uz kermeņa. Sfinksi svīst, un sviedri ir pigmentēti, tāpēc kaķi nākas bieži mazgāt, jo pretējā gadījumā tas novārtīs gan mēbeles, gan veļu. Ir sfinksi, kuriem sviedri izdalās ļoti maz.
Sfinksu ķermeņa temperatūra ir normāla, proti, 39°C, tikai taustot ar roku ķermenis šķiet karsts. Sfinksi attīstās lēni, pat gadu vecs dzīvnieks vēl nav pilnībā nobriedis. Vienlaikus tie ir ļoti mīlīgi, kustīgi, labsirdīgi dzīvnieki, kuri izjūt lielu mīlestību pret savu saimnieku, visur tos pavada kā sunīši; ir ļoti kustīgi un rotaļīgi. Sakarā ar sfinksu paaugstināto temperatūru to vielmaiņa norit daudz straujāk nekā citiem kaķiem. Sfinksi var patikt vai nepatikt, bet nevienu šie kaķi neatstāj vienaldzīgu.
Reklāma
Autors: Foto: AP
Sfinksi pasaulē galvenokārt izplatīti Kanādā un ASV. Eiropā lielākās sfinksu audzētavas ir Holandē, Beļģijā un Francijā. 1993. gadā pirmais sfinksu pāris no Beļģijas tika ievests Latvijā. Runcītis diemžēl pārslimoja urīnakmeņu slimību, tika sterilizēts un pēcnācējus neatstāja, bet kaķenei ir bijuši trīs metieni. Nedaudz vēlāk arī no Krievijas tika ievesti sfinksi, kuri devuši metienus. Pamazām sfinksu šķirne aug plašumā, daudzi interesējas par šīs neparastās šķirnes kaķiem.
No Kanādas sfinksiem Donas sfinksi atšķiras ar ķermeņa uzbūvi - tie ir īsāki, smagnējāki, arī galvas veidojums ir drīzāk trijstūrveida. Bieži Donas sfinksiem sastopama acu pataloģija - entropija, kad plakstiņa malas iegrieztas uz iekšu un kaķis nevar pilnībā atvērt acis.
Darbs pie šķirnes nostiprināšanas un attīstības turpinās, nopietnākos un labākos rezultātus ir guvusi T. Jemeļjanova no Maskavas. Pēterburdzieši, savukārt, strādā ar siāmiešu līniju pēctečiem, kurus nosaukuši par Piterboldiem, taču šī šķirne pagaidām nav akceptēta un uzskatāma par eksperimentālu grupu. Latvijā Donas sfinksi tika ievesti 2000. un 2001. gadā, un tika iegūts pirmais metiens.
Donas sfinkss
donas sfinkss.jpg1991. gadā Rostovā pie Donas parastai kaķenei piedzima metiens, kam vietējie veterinārārsti kostatēja iedzimtu kailo ēdi, jo kaķēniem nebija vilnas, vai arī tā bija uz atsevišķām ķermeņa daļām. Par laimi, kaķēni netika iznīcināti, bet nonāca Sanktpēterburgas kluba "Kotofejs" audzētāju rokās. Viņi uzsāka darbu ar šiem kaķiem. Felinologi uzskata, ka šķirnes pamatu veido dabiskas mutācijas rezultātā dzimuši kaķi. Pēterburdzieši konstatēja, ka, pārojot šos dzīvniekus gan ar pusgarspalvainajaiem kaķiem, gan īsspalvainajiem kaķiem, metienos dzima bezvilnas kaķēni, kuru trūkums bija tas, ka bieži galva, kājas un aste bija klāta ar viļņotu vilnu. Pārojumos ar siāmiešiem lielākā daļa kaķēnu bija bez vilnas, taču pasliktinājās tips - kaķi kļuva elegantāki, ar slaidāku ķermeni. Mēģinājumi legalizēt šķirni sastapās ar lielu pretestību - ārzemju kaķu audzētāji kategoriski atteicās atzīt šķirni, līdz beidzot 1998. gadā WCF sistēmā tika apstiprināts šķirnes standarts un noteikts, ka titulus, ne augstākus par CAC, var saņemt tie Donas sfinksi, kuriem ciltsrakstos vismaz 3 paaudzēs ir Donas sfinksi.
Reklāma
Eiropas sfinksu līnijas priekšteces bija Punkija un Paloma. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās kāds dzīvnieku mīļotājs ieraudzīja abas šīs kaķenes klīstam pa Toronto ielām Kanādā. Viņš vēlējās noskaidrot, vai šie kaķēni cieš no kādas slimības, jo abiem dzīvniekiem praktiski nebija vilnas. Viņš konsultējās ar pazīstamu kaķu audzētāju, kura konstatēja, ka tie ir sfinksu kaķēni. Kaķēni tika nosūtīti Hugo Hernandezam Nīderlandē, jo kaķu audzētāja zināja, ka Hernandezam ir sfinksu runcis un ka viņš meklē kaķenes. Sākotnējā sfinksu audzēšanas stadijā šo kaķu selekcijas programma nebija īpaši plaša. Kaķus krustoja ar parastajiem kaķiem un Devonas reksiem, kuri neatšķiras pēc tipa.
Sfinksu neparastais izskats un kailā āda cilvēkus vai nu apbur, vai arī atbaida. Liekas, ka šeit vidusceļa nav. Ir zināms, ka jau pirms daudziem gadsimtiem acteki turēja bezvilnas kaķus. Viņi audzēja arī kailus suņus. Bezvilnas kaķus sauca par Meksikas bezvilnas kaķiem.
Šo kaķu ģenētiskajā materiālā ir recesīvs gēns, kurš nosaka kaķu bezvilnas ādas veidošanos. Gēns var saglabāties daudzās kaķu paaudzēs, līdz tas izpaužas. Tas notiek tikai tad, kad tiek sapāroti divi kaķi, kuriem ir šis recesīvais gēns, kas nosaka kailu ādu. Tad metienā vienam vai vairākiem kaķēniem arī atklāsies šī gēna klātbūtne.
Tiek uzskatīts, ka Meksikā un ASV arī parasto mājas kaķu ģenētiskajā bagāžā ir šis Meksikas bezvilnas kaķu gēns. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka diviem normāliem kaķiem laiku pa laikam piedzimst bezvilnas kaķēni.
Nozīmīgs mūsdienu sfinksu asins līnijas ciltstēvs ASV ir Amerikas kaķis Džezebels, kuram bija normāls kažoks.