Evakuācija pēc Černobiļas katastrofas32

Skolā arī viss bija nedaudz savādi: katru durvju priekšā bija slapja lupata. Pie katras izlietnes stāvēja jaunu ziepju gabals- kaut kas tāds nebija redzēts. Pa skolu skraidīja apkopējas,   slaukot putekļus no visa iespējamā. Bija kaut kādas baumas par sprādzienu elektrostacijā- bet skolotāji ar otrklasniekiem  par to nerunāja, tā ka bērni ne sevišķi satraucās.
Otrās stundas sākumā klasē izdalīja katram divas mazas tabletītes.

Es līdz pat šai dienai domāju- lai kā pēc tam nebūtu pelti visi atbildīgie darbinieki un viņu darbības tajā naktī, bet- lai paspētu visu tik ātri noorganizēt, skolu direktorus un dārziņu vadītājus vajadzēja piecelt tūlīt un nekavējoties. Vajadzēja jau astoņos saorganizēt skolotājus un apkopējas, lai logi netiktu atvērti nekādā gadījumā, un  jau astoņos, kad skolā ieradās bērmi, tur nedrīkstēja vairs būt nekādi putekļi. Vajadzēja steigties, lai joda tabletes tiktu izdalītas jau no rīta. Iespējams, ka to laiku bērni šodien nav invalīdi tieši šo tabletīšu dēļ- Černobiļas apkārtnē ir joda deficīts. Un vairogdziedzeris, kuram jods ir nepieciešams, to aktīvi uzsūc. Bet no reaktora tika izmests daudz radioaktīvā joda. Ja organisms nepaspēj uzsūkt normālo jodu, viņš uzsūc radioaktīvo. Vakarā jau varēja būt par vēlu, nerunājot par vēlāku laiku.

Stundas notika visas, bet visiem lika pēc tam iet mājās un uz ielas nerādīties. Pēdējā diena Pripetes skolā man ir palikusi atmiņā ar aizvērtajiem logiem un sterilo spodrību visā skolā.
Mums vajadzēja iet uz baseinu, mamma mūs nelaida. Kaimiņi staigāja viens pie otra un stāstīja jaunumus. Jaunumi bija mēreni satraucoši: jā, bija sprādziens un ugunsgrēks. Bet ugunsgrēku dzēš un skaidrs, ka nodzēsīs. Par radiāciju visi nojauta, bet konkrēti, kāds ir tās līmenis Pripetē, neviens nezināja. Un kāds vispār ir normāls? Un cik tas ir bīstami? Un ko darīt, ja no pilsētas izbraukt neļauj un starppilsētu sakari nedarbojas?

Stāstīja, ka daļa iedzīvotāju savās mašīnās brauca caur mežu. Un ka tieši viņi esot saņēmuši vislielākās apstarojuma devas- jo brauca tieši cauri vispiesārņotākajam rajonam.
Vakarā joda  tabletes nēsāja pa dzīvokļiem. Bet ap to laiku jau cilvēki bija sadzērušies parasto joda šķidumu spirtā kopā ar pienu. 
Agri nākošajā - 27. aprīļa rītā izziņoja evakuāciju. Protams, īslaicīgu. Bet apjukumā iedzina jau "īslaicīgā" Tā atsauca atmiņā filmas par karu. Kur mūs vedīs? Uz cik ilgu laiku? Kur mēs dzīvosim? Un kā ar darbu? Kā pārvest zīdaiņus? Mājdzīvniekus ņemt līdz vai neņemt?  Ko no mantām drīkst ņemt? Kādu ēdienu? Pagalmā mūs izdzina jau divpadsmitos. Nezinu, kāpēc tik agri. Pēc tam vēl ilgi nīkām pagalmā. Prasījām policistam, kur braucam un uz cik ilgu laiku. Kur- viņš nezināja, bet atbildēja, ka uz trīs dienām. Neko citu viņš nedrīkstēja teikt, pat ja zināja, ka Pripetē mēs nekad neatgriezīsimies. .

Beidzot mūsu pagalmā iegriezās autobuss. Laikam pat divi- trīs, precīzi neatceros. Iekāpām un aizbraucām. Kad mēs iekļāvāmies kopējā autokolonnā, cilvēki apklusa. Bezgalīga, drausmīga autobusu rinda. Pripetē dzīvoja gandrīz 50 000 cilvēku. Vairāk kā 1000 autobusu. Visi sajuta- ja īsā laikā savāca 1000 autobusu, tas ir nopietni.
Tikai tagad saprotu, ka Pripetes evakuācija bija loģistisks varoņdarbs. Es nezinu, kad tika pieņemts lēmums izvest cilvēkus, bet tas tika realizēts nedaudz vairāk kā diennakts laikā.Tas ir gandrīz prātam neaptverami.
Braucām nogurdinoši un ilgi. Kaut kur laukos apstājāmies, braucām atkal. Pamazām automašīnu kolonna izšķīda. Daži autobusi, starp kuriem bija arī mūsējais, apstājās Roveņku  apgabala Jabloņkas ciemā.  Vakars, tumšs. Izrāpās noburzīti pripetieši, atnāca apjukuši vietējie. Atnāca pagastvecis. Viņš norādīja, kurš vietējais kuru pripetiešu ģimeni ņems.  Iedalītie izklīda pa mājām. Mūsdienās tas laikam būtu neiespējami- iemitināt tavā mājā svešus cilvēkus un vēl likt viņus uzturēt nenoteikti ilgu laiku. Bet neviens neiebilda- ciematnieki iztaujāja un juta līdz. Varēja just, ka ģimenei, kura mūs uzņēma, ir pašai savas problēmas. Mūs pabaroja, nolika gulēt- paldies viņiem par to.

Bet no rīta mamma pieņēma lēmumu doties tālāk- uz Čerkasu apgabalu pie vecmāmiņas un vectētiņa. Mēs vēl ticējām, ka pēc trim dienām atgriezīsimies, bet trīs dienas sēdēt svešiem cilvēkiem uz kakla arī negribējās. Pabrokastojām, pateicāmies un devāmies uz šoseju. Uz šoseju devās vesela kolonna pripetiešu- visi, kuriem bija kur braukt.
Krustojumā stāvēja ceļu policija un turēja garāmbraucošās  mašīnas. Diez vai šoferim, kurš mūs uzņēma, vajadzēja braukt uz autoostu, bet viņš mūs tomēr aizveda.
Autoostā bija īsts juceklis ar autobusiem un biļetēm- liela daļa reisu bija atcelti, neaprakstāms haoss.Bet mūs iesēdināja. Un, ja mammai nebūtu naudas, droši vien aizvestu pat bez maksas. Pripetieši bija kļuvuši par visas valsts rūpju objektu.
Vakarā jau bijām pie vecmāmiņas. Vecvecāki raudāja. Bija jūtams, ka viņi gandrīz nebija cerējuši mūs ieraudzīt dzīvus. Vēl nebija nekādu oficialu paziņojumu, bet baumas klīda vistrakākās- ar Pripeti sakaru nebija, runāja, ka pēc AES uzsprāgšanas  visu klāj 20 cm pelnu kārta un dzīvu palikušo nav.

Un vēl pēc dienas atbrauca tētis. Viņš arī bija uztraucies par mums, bet ne tik ļoti - Pēterburgā  "Hidroelektromontāžas" galvenajā kantorī viņam tomēr bija paskaidrojuši, kas īsti ir noticis un atlaida ārpuskārtas atvaļinājumā. Tētis uzreiz mūs iesēdināja mašīnā un aizveda uz apgabala slimnīcu.

Slimnīca bija parpildīta ar pripetiešiem - visus pieņēma un ievietoja stacionārā, kaut arī nezināja, ko ar viņiem darīt. Sākumā aizveda pie dozimetrista. Apmērīja mūs ar dozimetru. Un pat negribīgi pateica rezultātu. - dažādās vietās no  50 līdz  600 mikrorentgeniem. Bet uz jautājumu- tas ir daudz vai maz?- godīgi atbildēja, ka nezina.
Pat ar tagadējām zināšanām arī es to nevaru pateikt. Tgad it kā visu mēra zīvertos. Bet pats zviedru radiobiologs  Zīverts vēl 1950 gadā rakstīja, ka radiācijas ietekmei uz dzīvajiem organismiem neeksistē kaut kāds noteikts līmenis- ka tas ir ļoti individuāli. Pie nelielām apstarojuma devām apstaroto grupā izmaiņas noteikti būs lielākas, pet konkrēti kurus tas skars- nav  nosakāms

Slimnīcā mūs noturēja divas nedēļas.Izklaidēja ar mazgāšanu pusotras stundas garumā, ikdienas analīzēm un  mērījumiem un saujām vitamīnu. Pēc nedēļas tas visiem piegriezās un visi pieprasīja savas drēbes un izrakstīšanos. (Drēbes atņēma jau pirmajā dienā- izsniedza slimnīcas drēbes un halātus) Uz ko cilvēkiem  atbildēja- ļoti labprāt, bet drēbju nav! Tās ir aizvestas uz deaktivizāciju un kad atvedīs- nav zināms.Visi saskuma, bet halātos un slimnīcas čībās nekur neaizmuksi.