Dzīvais mironis 18 gadus222

18 gadus vēlāk pie Andželīnas pienāca kāds viņai ļoti pazīstams vīrietis. Viņa nespēja noticēt, ka tas ir iespējams, līdz pats vīrietis stādījās priekšā kā viņas mirušais brālis Klerviuss. Kā pierādījumu sevis teiktajam viņš nosauca savu bērnības iesauku, kuru bija zinājuši tikai viņš un māsa, kura viņu tā iesaukusi. Pārnācis mājās viņš sāka stāstīt savu neticamo stāstu.

Izrādījās, ka Klerviusa slimības simptomus radījuši kādi ļoti spēcīgi medikamenti, kurus viņam iebarojis viņa paša brālis, kurš vēlējies iegūt viņa zemes daļu, bet Klerviuss atteicies to pārdot. Medikamenti bijuši tik spēcīgi, ka ārēji viņš bija miris, bet patiesībā viņš visu redzēja, dzirdēja un juta. Viņš dzirdēja kā tiek atzīts par mirušu, kā viņa māsa raud un vien noskatījās kā pāri viņa sejai tiek pārvilkts balts palags, bet nespējis ne pakustēties ne parunāt.

Viņš bija pie apziņas arī bēru laikā, kad tuvinieki no viņa atvadījās, zārkam tika uzlikts vāks un bija dzirdami krītošās zemes triecieni pret zārka vāku. Tomēr viņš bija pilnīgi bezspēcīgs ko darīt. Tā viņš palika aprakts kādu laiku, līdz neatguva spēju atkal kustēties. Pēc kāda laika viņš sācis dzirdēt lāpstu skaņas, kad pēkšņi zārka vāku nocēla divi vīrieši. Viņš tika piekauts, sasiets, sazāļots un nogādāts uz cukurniedru plantāciju verdzībā. Cukurniedru plantācijās viņš strādāja divus gadus no saullēkta līdz saulrietam ar vienu īsu atpūtu dienas vidū.

Kādu dienu sazāļotajiem vergiem uznācis prāta skaidrības brīdis un viņiem izdevies organizēt dumpi, kura laikā ticis nogalināts viņu saimnieks. Visiem vergiem, ieskaitot pašu Klerviusu, izdevies bēgt. Nākamos 16 gadus Klerviuss klīdis pa Haiti, baidoties atgriezties mājās, vien rakstot vēstules māsai, uz kurām atbildes, protams, nesaņēmis. Tikai uzzinājis, ka viņu nodevušais brālis ir miris Klerviuss droši varēja atgriezties mājās pēc tam, kad bija piedzīvojis un redzējis savu nāvi un bēres, divus gadus dzīvojis kā zombijs un vēl 16 gadus bezmērķīgi klīdis, domājot un sapņojot par atgriešanos mājās.