Salīdzinot ar šiem dzelzs vīriem, Rembo un Komando var draudzīgi aiziet apmainīt pamperus un iet kast rudens lapas. Un šīs nav filmu ainas, bet reāli cilvēki un reāli kara notikumi.
Zinu, ka baigi daudz jālasa, bet ctie, kas izlasīs, domāju, ka nenožēlos.
Simo Hayha. Šis soms dzīvoja diezgan vienmuļu un garlaicīgu dzīvi. Nodienējis vienu gadu obligātajā dienestā viņš kļuva par fermeri. Bet kad 1939. gadā Padomju armija iebruka Somijā, viņš nolēma palīdzēt tēvzemei. Tā kā lielākā daļa kauju notika mežā, viņš nolēma, ka labākais variants būtu paņemt savu šauteni, dažas konservu bundžas ar pārtiku un doties krievu medībās. Turklāt gaisa temperatūra šajā laikā nepacēlās virs -20 grādiem, bet lielākoties tie bija -40 grādi. Protams, kad krievi uzzināja, ka desmitiem viņu karavīru ir miruši un to visu ir paveicis viens fermeris ar beztēmekļa šauteni, viņi nežēlīgi pārbijās. Hayha kļuva zināms kā „Baltā nāve” viņa sniegbaltās kamuflāžas dēļ, kas ļoti palīdzēja maskēties sniegotajos Somijas mežos un laukos. Veselas misijas tika veltītas, lai dabūtu viņu rokā. Vispirms krievu komandieris nosūtīja karavīru vienību, ar kuru vajadzēja pietikt, lai tiktu galā ar vienu amatieri. Hayha novāca viņus visus. Tad viņam tika uzsūtīta vesela pretsnaiperu brigāde (snaiperi, kas specializējas citu snaiperu nogalināšanā). Simo novāca arī tos. Savukārt krieviem bija jāizdomā kaut kas jauns. Tā kā visi bija vai nu pārāk nobijušies vai pārāk miruši, lai ietu uz Hayhas pusi, viņi nolēma vienkārši bombardēt visas vietas, kur viņiem likās, ka soms varētu slēpties. Dažreiz viņi trāpīja diezgan tuvu, bet Simo par to bija nospļauties, jo viņš, pie velna, taču ir Baltā nāve. Visbeidzot 1940. gada 6. martā kāds krievu mērglis trāpīja viņam galvā ar eksplodējošo lodi. Kad somu karavīri atvilka viņu uz bāzi, Hayha bija satraišķēta puse galvas. Baltā nāve bija apturēta uz apmēram nedēļu. Jau pēc nedēļas viņš atguva samaņu un bija gatavs atkal doties cīņā, bet par laimi krieviem, Krievijas-Somijas karš jau bija beidzies.
Džeks Čērčils bija sabiedroto armijas komandieris 2. pasaules karā, kuram ļoti patika sērfings. Patiesībā Džeks Malkolms Torps Flemings Čērčils (aka „Cīnītājs Džeks Čērčils”, aka „Trakais Džeks”) bija trakākais un ķertākais vecis visā karā. Viņš pieteicās misijai, pat īsti nezinot, kas tajā būs jādara. Viņam pietika ar to, ka tas izklausījās bīstami, līdz ar to, viņaprāt, jautri. Viņš vislabāk zināms pēc paša teiciena „jebkurš oficieris, kurš kaujā dodas bez zobena, nav pilnā ekipējumā”. Tieši tāpēc katrā kaujā viņš līdzi nēsāja zobenu. 2. PASAULES KARĀ. Un ne jau kaut kādu jūrnieku zobu bakstāmo, bet apmēram šādu:
Turklāt viņš to ne tikai nēsāja, bet arī pilnvērtīgi izmantoja. Viņa rēķinā ir 42 vācieši, kurus viņš novāca tieši ar zobenu. Čērčilam un viņa vienībai tika uzdots ieņemt vāciešu nocietinājumus. Čērčils kā jau komandieris devās visiem pa priekšu, spītējot granātu sprādzieniem un dzeloņdrāšu šķēršļiem. Lai arī visi pārējie centās viņam sekot, tas izdevās tikai sešiem cilvēkiem, jo pārējiem gadījās nelielas problēmas, piemēram, nāve. Turklāt trīs no šiem sešiem bija smagi ievainoti. Nedaudz vēlāk vācieši trāpīgi uzlaida mīnu un šajā grupiņā bojā gāja visi, kuru vārds nebija Džeks Čērčils.
Kad vācieši viņu atrada, viņš ar savām dūdām (skotu pūšamais instruments) spēlēja "Will Ye No Come Back Again?" Ā, aizmirsu piebilst, šis smagais pūšamais instruments bija otrā svarīgākā lieta pēc zobena, kuru Čērčils vienmēr ņēma līdz uz karalauku. Čērčils tika nosūtīts uz koncentrācijas nometni. Tur viņam palika garlaicīgi, un nezināmā veidā viņš no turienes aizgāja. Vācieši viņu notvēra vēlreiz un aizsūtīja uz citu koncentrācijas nometni. Drīzi vien “Trakais Džeks” pazuda arī no turienes. Kad viņš jau bija nogājis 150 jūdzes ar pliku sīpolu konservu bundžiņu pārtikā, viņu atrada amerikāņu karavīri, kas nogādāja viņu atpakaļ uz Lielbritāniju. Čērčils pieprasīja, lai viņu atgriež atpakaļ uz kara fronti, bet viņam par nelaimi kamēr viņš bija mājupceļā karš bija beidzies. Vēlāk viņš paziņoja:”Ja nebūtu tie stulbie jeņķi, karš turpinātos vēl desmit gadus.”
Majors Roberts Keins 2. pasaules karā cīnījās britu armijas rindās. Reiz viņš ieraudzīja, ka viņa virzienā dodas divi vāciešu tanki. Kamēr pats Keins nogūlās zemē pie tuvējās ēkas sienas, viņa cīņubiedrs devās uz ēkas augštāvu, no kurienes viņš dotu norādījumus Keinam, kur šaut. Diemžēl vāciešu tanks reaģēja ātrāk un uzlaida ēku gaisā, Keina draugs gāja bojā, pret tankiem, kas bija laupījuši viņam redzi, ka viņš traumētās ausis aizbāza ar lupatiņām un turpināja meklēt tankus vēl trīs naktis, šajā laikā viņš uzlaida gaisā vēl vismaz sešus tankus un neskaitāmus granātmetēju posteņus, kas ļoti līdzinājās tankiem. Bet aklam un kurlam tādas kļūdas ir piedodamas.
Alvins Jorks dzimis Tenesijā fermeru ģimenē. Savu jaunību viņš pavadīja dzerstoties un kaujoties dažādos bāriņos. Kad kādā no šādiem kautiņiem tika nogalināts viņa draugs, viņš nolēma veltīt savu dzīvi cīņai par mieru. 1917. gadā tika noraidīta viņa vēlme piedalīties karā, bet viņš tika nosūtīts uz karavīru sagatavošanas nometni. Jau pēc gada Jorks un vēl 17 trakie tika nosūtīti ieņemt vienu no vāciešu nocietinājumiem, kas sargāja vācu armijai svarīgas dzelzceļa sliedes. Kad viņi nonāca galamērķī, vācieši viņus pamanīja un nogalināja 9 no 17 Jorka biedriem. Arī dzīvi palikušie izrādījās zaķpastalas un aizbēga, atstājot Alvinu vienu pret 32 automātiem. Tomēr vāciešiem tas pārvērtās par ļaunu murgu. Pēc tam, kad Alvins bija novācis pirmos 20 vācu kareivjus, vācu komandieris nosūtīja piecus savus cilvēkus, lai viņi mēģina tikt klāt no sāniem, bet Jorks to pamanīja, izvilka savu Colt 45 un novāca arī tos. Vēlāk Jorks salīdzināja šo misiju ar savvaļas tītaru medībām laukos, tikai šeit mērķi bijuši lielāki. Kad vāciešu jau bija palicis pavisam maz, vācu komandieris paziņoja Jorkam, ka visi pārējie padosies, ja vien Alvins beigs šaut. Pēc desmit minūtēm Jorks atgriezās amerikāņu bāzē ar 133 ķīlniekiem. Sākotnēji amerikāņi padomāja, ka vācieši jau sen novākuši Alvina brandžu un dodas pretuzbrukumā, bet tad ieraudzīja Jorku, kas pienācis pie sava komandiera paziņoja, ka viņš atgriezies ar ķīlniekiem. Kad komandieris šokēts pajautāja, cik viņu tur ir, Alvins atbildējis:”Patiesībā es pat nezinu, bet daudz.”
Jogendra Sings Jadavs 1999. gada militārā konflikta starp Indiju un Pakistānu laikā bija Indijas grenadieru bataljona karavīrs. Šī bataljona misija bija uzrāpties Tīģera kalnā un neitralizēt trīs ienaidnieku bunkurus. Par nelaimi šis Tīģera kalns ir 100 pēdas augsta stāva klints. Viņi nolēma, ka nav jēga kāpt visiem uzreiz, bet jākāpj vienam, kas virsotnē nostiprinātu virves, lai pārējie varētu tikt augšā vieglākā ceļā. Jogendra bija tas laimīgais, kuram tika šis uzdevums. Kad viņš bija nonācis pusceļā, ienaidnieku karavīri pamanīja cilvēkus klints pakājē un atklāja uguni. Puse bataljona tika nogalināta, bet Jogendra, neskatoties uz trim ievainojumiem, turpināja kāpt. Kad viņš nonāca virsotnē, uz viņu nekavējoties sāka lidot automātu lodes. Tomēr paspējis noskriet dažus soļus pirmā bunkura virzienā, viņš spēja iemest tajā granātu un uzspridzināt ienaidniekus. Tūlīt pēc tam uz viņu sāka šaut no otrā bunkura. Neskatoties uz neskaitāmajiem ievainojumiem, viņš aizskrēja līdz bunkuram un ar plikām rokām novāca četrus cilvēkus, kas tur atradās. Pa to laiku klints virsotnē bija nokļuvuši dzīvi palikušie bataljona biedri. Tas ko viņi ieraudzīja noteikti viņus nedaudz šokēja. Trešo bunkuru viņi kopīgiem spēkiem ieņēma jau diezgan viegli. Par saviem varoņdarbiem Jadavs saņēma Param Vir Chakra ordeni, kas ir Indijā augstākais militārais apbalvojums. Tas ir bijis pasniegts tikai 21 reizi un divas trešdaļas no saņēmējiem paņēma to līdzi kapā. Sākotnēji arī Jadavs tika pasludināts par mirušu, jo laikam jau neviens neticēja, ka cilvēks ar lauztu kāju, sadragātu roku un 15 šautiem ievainojumiem, var izdzīvot.
Es jums pastāstīšu par Latviešu supervaroņiem. piemēram mana omamma. kara laikā viena uzaudzināja divas meitas. paralēli stutējot smagi cietušo vīru.
varu arī pastāstīt par kādu citu vīru, kurš viens pats audzināja savu mazuli. pieskatīt atstāt nebija kam, tāpēc ņēma visur līdz. strādāja viņš par taksistu...
vai sarakstu turpināt?
ps. mazliet par to, kādi ir īstie Latvieši. kas nedaudz zin par Psrs, tam nebūs jāskaidro ko nozīmēja vārds "čeka" un ar to viss saistītais. kad čeka ieradās uz omammas ielas izdabūt infu par vienu no kaimiņiem, tad sastapās ar kaut ko nevisai parastu. visi , VISI kaimiņi teica vienu un to pašu - ka neko par to otro nezinot , īsti nepazīstot un vispār. un tas notika bez savstarpējas saskaņošanas. neatceros kas īsti bija par lietu, bet čeka savu upuri tā arī nedabūja. jo nebija neviena, kas viņu nodotu. lūk, kādi ir Latviešu supercilvēki.
pa viasat History katru rītu 10:00 rāda atainotus stāstus par specvienību misijām un spiegiem kara laikā,ir vērts skatīties jo stāsti ir asins stindzinoši,šo stastu arī tur redzēju.
Pēc desmit minūtēm Jorks atgriezās amerikāņu bāzē ar 133 ķīlniekiem. Nu kautkā neticu ka 133 bruņoti kareivji padotos vienam kareivim , kautkā nešķiet loģiski tas , liekas pārspīlēts.
Ir ari Latviesiem tadu viru, bet mes esam parak maza tauta, lai piedalitos tik plasas kara darbibas, bet piemeram pirmaja pasaules kara Italu avizes rakstija:"Viens strelnieks ir tik pat vērts cik vins pats sver zelta." Man ir vecvecteva vestule pulkvedim kura vins mazliet apraksta karadarbibas ainu. Vins izgaja cauri pirmajam pasaules karam, pats labpratigi piedalijas neatkaribas cinas, vins tika kontuzets, bet neskatoties uz visu to vins no vaciesu ierakumiem atvilka vacu karaviru lai izspiestu informaciju. Vins tika apbalvots ar Jura krustu, protams, tas ir cariskas valdibas apbalvojums, bet tos nemeta pa labi vai kreisi. Mes esam maza tauta, par mums neblau tik skali ka par tautam kas ir lielakas par mums, toties varonu mums netrukst, es lepojos ka esmu latvietis un mums ir ne mazak varonigu karaviru bijusi ka saja raksta, tikai par tiem mes neko nezinam. Gods kalpot Latvijai!
