Dzelzs kareivji146

Pa nakti vienu pa vienam tikai ar taustes palīdzību viņš uzspridzināja vairākus vāciešu tankus. Jau pirmajā naktī viņš ieroci bija laidis darbā tik bieži, ka no izraisītā sprādzienu trokšņa viņam pārplīsa bungādiņas un pie reizes viņš bija palicis arī puskurls. Liekas, ka nu jau pietiktu, bet Keinam bija izveidojies tik neizsakāms naids pret tankiem, kas bija laupījuši viņam redzi, ka viņš traumētās ausis aizbāza ar lupatiņām un turpināja meklēt tankus vēl trīs naktis, šajā laikā viņš uzlaida gaisā vēl vismaz sešus tankus un neskaitāmus granātmetēju posteņus, kas ļoti līdzinājās tankiem. Bet aklam un kurlam tādas kļūdas ir piedodamas.

Alvins Jorks dzimis Tenesijā fermeru ģimenē. Savu jaunību viņš pavadīja dzerstoties un kaujoties dažādos bāriņos. Kad kādā no šādiem kautiņiem tika nogalināts viņa draugs, viņš nolēma veltīt savu dzīvi cīņai par mieru. 1917. gadā tika noraidīta viņa vēlme piedalīties karā, bet viņš tika nosūtīts uz karavīru sagatavošanas nometni. Jau pēc gada Jorks un vēl 17 trakie tika nosūtīti ieņemt vienu no vāciešu nocietinājumiem, kas sargāja vācu armijai svarīgas dzelzceļa sliedes. Kad viņi nonāca galamērķī, vācieši viņus pamanīja un nogalināja 9 no 17 Jorka biedriem. Arī dzīvi palikušie izrādījās zaķpastalas un aizbēga, atstājot Alvinu vienu pret 32 automātiem. Tomēr vāciešiem tas pārvērtās par ļaunu murgu. Pēc tam, kad Alvins bija novācis pirmos 20 vācu kareivjus, vācu komandieris nosūtīja piecus savus cilvēkus, lai viņi mēģina tikt klāt no sāniem, bet Jorks to pamanīja, izvilka savu Colt 45 un novāca arī tos. Vēlāk Jorks salīdzināja šo misiju ar savvaļas tītaru medībām laukos, tikai šeit mērķi bijuši lielāki.

Jogendra Sings Jadavs 1999. gada militārā konflikta starp Indiju un Pakistānu laikā bija Indijas grenadieru bataljona karavīrs. Šī bataljona misija bija uzrāpties Tīģera kalnā un neitralizēt trīs ienaidnieku bunkurus. Par nelaimi šis Tīģera kalns ir 100 pēdas augsta stāva klints. Viņi nolēma, ka nav jēga kāpt visiem uzreiz, bet jākāpj vienam, kas virsotnē nostiprinātu virves, lai pārējie varētu tikt augšā vieglākā ceļā. Jogendra bija tas laimīgais, kuram tika šis uzdevums. Kad viņš bija nonācis pusceļā, ienaidnieku karavīri pamanīja cilvēkus klints pakājē un atklāja uguni. Puse bataljona tika nogalināta, bet Jogendra, neskatoties uz trim ievainojumiem, turpināja kāpt.

Kad viņš nonāca virsotnē, uz viņu nekavējoties sāka lidot automātu lodes. Tomēr paspējis noskriet dažus soļus pirmā bunkura virzienā, viņš spēja iemest tajā granātu un uzspridzināt ienaidniekus. Tūlīt pēc tam uz viņu sāka šaut no otrā bunkura. Neskatoties uz neskaitāmajiem ievainojumiem, viņš aizskrēja līdz bunkuram un ar plikām rokām novāca četrus cilvēkus, kas tur atradās. Pa to laiku klints virsotnē bija nokļuvuši dzīvi palikušie bataljona biedri. Tas ko viņi ieraudzīja noteikti viņus nedaudz šokēja. Trešo bunkuru viņi kopīgiem spēkiem ieņēma jau diezgan viegli. Par saviem varoņdarbiem Jadavs saņēma Param Vir Chakra ordeni, kas ir Indijā augstākais militārais apbalvojums.

18. Tas ir bijis pasniegts tikai 21 reizi un divas trešdaļas no saņēmējiem paņēma to līdzi kapā. Sākotnēji arī Jadavs tika pasludināts par mirušu, jo laikam jau neviens neticēja, ka cilvēks ar lauztu kāju, sadragātu roku un 15 šautiem ievainojumiem, var izdzīvot.