Drēzdenes barbariskā, necilvēciskā un ne ar ko neattaisnojamā bombardēšana sākās 1945. gada 13. februāra vakarā. Tā bija negaidīta, jo Drēzdenē nebija militāru objektu. Tāpēc tā nebija nodrošināta ar nopietnu pretgaisa aizsardzību. Iedzīvotāju skaits uz bēgļu rēķina bija dubultojies un sasniedza miljonu. Tajā atradās arī ap 30000 karagūstekņu, tostarp briti, amerikāņi un krievi. Kad Rūzvelts uzzinājis par bombardēšanas plānu, viņš esot teicis: „Mums jābūt stingriem pret vāciešiem. Es ar to domāju vāciešus kā nāciju, ne tikai nacistus. Mums vai nu vācu tauta jākastrē, vai arī ar to jāapietas tā, lai tā neradītu pēcnācējus, kas spējīgi uzvesties tā kā pagātnē.” 13. februārī 17.30 no Anglijas aerodromiem pacēlās pirmie bumbvedēji „Lancaster” un uzņēma kursu uz Drēzdeni. 22.03 pilsētas pamalē atskanēja bumbvedēju rēkoņa. Tie bija 244 smagie bumbvedēji „Lancaster”. 22.13 tika nomestas pirmās 1-2 t smagās fugasu bumbas. Pirmais uzbrukums ilga 20 min un tā laikā uz Drēzdeni nometa 507 tonnas fugasu un 374 tonnas degbumbu. Dažu minūšu laikā visa pilsēta bija liesmu pārņemta. Ugunsgrēku atblāzma bija redzama no 150 km attāluma.Kad pēc pusnakts pilsētai tuvojās otrs uzlidojuma vilnis, karstums no degošās pilsētas bija jūtams lidmašīnās 6 km augstumā. Otrais uzlidojums ilga pusstundu un bija 2x spēcīgāks par pirmo. 529 bumbvedēji nometa 965 tonnas fugasu un vairāk nekā 800 tonnas degbumbu. Liesmu vētra aprija skābekli un cilvēkiem nebija ko elpot arī tur, kur tieši nedega. Dažās vietās pilsētas centrā vēl vairākas dienas pēc bombardēšanas bija tāds karstums, ka ne tikai nevarēja ieiet ēku pagrabos, bet pat pārvietoties ielās starp drupām. Izkusa ielu asfalts un cilvēki krītot iegrima tajā, pilnīgi tajā pazūdot. Temperatūra ugunsgrēka centrā sasniedza 1200 °C. Milzīgais uguns stabs iesūca skābekli no liela attāluma, un radusies gaisa plūsma apgāza automašīnas un iesūca cilvēkus ugunī kā milzu putekļsūcējs. Tieši tādēļ līdz pat šim brīdim nav iespējams noteikt precīzu upuru skaitu. Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka ir gājuši bojā ne mazāk kā 135 000. Ne angļu, ne amerikāņu vēsturnieki nenoliedz, ka galvenokārt tika iznīcināti dzīvojamie rajoni un arhitektūras pieminekļi. Tajā pašā laikā gandrīz necieta galvenās dzelzceļa šķirotavas, lielais militārais aerodroms un dzelzceļa tilts pār Elbu.Kad 14. februārī pilsētā sākās glābšanas darbi, glābējiem uzbruka 3. bumbvedēju vilnis. 450 amerikāņu lidojošo cietokšņu nometa uz jau faktiski drupās pārvērsto pilsētu vēl 475 tonnas fugasu un 269 tonnas degbumbu. Šis trieciens tika dots prātu zaudējušu cilvēku pūļiem, kas centās izkļūt no pilsētas, un uz sanitārajām un ugunsdzēsēju komandām. Pēc aculiecinieku liecībām pavadošo amerikāņu iznīcinātāju lidotāji pļaujošā lidojumā no ložmetējiem apšāva Elbas krastos patvērumu meklējošos bēgļus. Cilvēki meklēja glābiņu ūdenī, bet nāve viņus panāca visur. 2. un 3. uzlidojumā tika iznīcināta ginekoloģiskā klīnika un nogalinātas 45 grūtnieces. Uz laukuma Altmarkt vairāki simti cilvēku meklēja glābiņu senajās akās un tur izvārījās, bet puse aku ūdens iztvaikoja. Kopumā 1400 bumbvedēju nometa uz pilsētu 650 tūkstošus degbumbu un simtiem fugasa bumbu svarā no 2-4 tonnām. Pat Aviācijas ministrijā Londonā bija satriekti par briesmīgajiem postījumiem. Bez degbumbām uz pilsētu nometa speciālas kannas ar kaučuka un baltā fosfora maisījuma. Kad kanna atsitās pret zemi, masa no saskares ar gaisu aizdegās un izšļācās no tās. Ja tā nokļuva uz cilvēka ādas, tā pielipa, un to nevarēja nodzēst ne ar ūdeni, ne smiltīm. Vēlāk to nosauca par napalmu. Pēc trešā uzlidojuma Drēzdenes vēsturiskais centrs uz visiem laikiem nozuda no zemes virsas. Drupās bija sagrauta arī Drēzdenes gleznu galerija. Sadega ap 200 gleznu, kuras nepaspēja izvest.
Pēc kara katru gadu 13. februārī 22.10 Austrumu un Centrālajā Vācijā, godinot upuru piemiņu, zvanīja baznīcu zvani. Zvanīšana ilga 20 minūtes, tieši tik ilgi, cik turpinājās pirmais uzlidojuma vilnis. Par apbēdinājumu amerikāņiem šo tradīciju pārņēma arī Rietumvācija.
++ 
