Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
1
172

Debaļcevas kauja

Debaļcevas kauja norisinājās no 2015.gada 14.janvāra līdz 2015.gada 20.februārim. Kaujā piedalījās ap 6000 Ukrainas karavīru, no kuriem lielākā daļa, atšķirībā no Ilovaiskas kaujas, jau bija ar smagajiem ieročiem labi ekipēti regulārās armijas spēki, kā arī no brīvprātīgajiem bataljoniem, proti, no bataljona Donbas, pirmā Čečenijas prezidenta vārdā nosauktā Džohara Dudajeva miera uzturēšanas bataljona un bataljona OYN (šis bataljons, prastiem vārdiem runājot, ir benderovieši). Pretim viņiem bija 18 000 teroristu un Krievijas armijas karavīru, kas pēc Ilovaiskas kaujas jau otro reizi bija iegājuši Ukrainā – šoreiz 2015.gada janvāra pašā sākumā, lai vienreiz par visām reizēm iekarotu Ukrainas Staļingradu – Doņeckas lidostu, kauja par kuru gāja 242 dienas (no 2014.gada 26.maija līdz 2015.gada 21.janvārim).

Kaujas priekšvēsture.

Debaļcevas kaujas iemesls, tāpat kā Ziemas kara 1939.gadā, ir tās ģeogrāfiskais izvietojums. Iztēlojamies Briseles čurājošā puišuka nolaistu ficuku uz austrumiem jeb pa labi no mūsu skatu punkta. Šāds placdarms ar arteriālā asinsvada centru Debaļcevas pilsētā, kas vienlaikus bija arī svarīgs dzelzceļa un autoceļu mezgls starp teroristu galvaspilsētām Doņecku un Luhansku, tad arī bija Debaļcevas kaujas lauks. Tā augstums ziemeļu – dienvidu virzienā sastādīja ap 50 km, bet platums rietumu – austrumu virzienā – vidēji 13 – 20 km. Pa šo ficuku no ziemeļiem un uz dienvidiem, proti, uz Debaļcevu ved tikai viens ceļš, ko Debaļcevas kaujas rezultātā nodēvēja par dzīvības ceļu. Vienīgais asfaltētais ceļš, kas, būdams sliktā kondīcijā, spēja izturēt smagās tehnikas un kravas auto svaru 2015.gada janvāra – februāra ziemas šļūdonī. No 6000 Ukrainas karavīru pašā Debaļcevas pilsētā atradās 3100, bet pārējie bija izvietoti pa visu šī placdarma perimetra galvenajām aizsardzībai piemērotām pozīcijām.

Kaujas pirmā fāze.

Teroristu uzbrukumi Debaļcevai sākās 2015.gada 14.janvārī. Pirmajās kauju dienās tie bija tādi paši kā pie Ilovaiskas un citviet Donbasā, proti, vietējie “ogļrači” un “traktoristi”, kas vietējā ģerevnas veikalā nopirkuši bazuku, sliktā piesegā devās pāri sniegotajiem laukiem, kur tos bez problēmām apšāva ukraiņu spēki. Mainot taktiku, no 17.janvāra krievu puse uzsāka grandiozu artilērijas apšaudi, kas kļuva par visu Debaļcevas kaujas vizītkarti. Krievijas spēki blieza ar BM-21 jeb Grad, BM-27 jeb Uragan, TOS-1 jeb Buratino u.c. raķešu iekārtām. Kad 21.janvārī krita Doņeckas lidosta, visa Krievijas armija, kas atradās Ukrainā, tika novirzīta, lai ieņemtu Debaļcevas placdarmu.

Es atceros kā pa Rossija 1 TV kanālu rādīja 27 krievu tanku kolonu, kas brauca Debaļcevas virzienā. Diktors, ne aci nepamirkšķinot, meloja, sacīdams, ka šie ir separātistu tanki, kas brauc uz savām garāžām tālu prom no frontes līnijas. Reāli tie tanki jau pēc dažām dienām no divām pusēm uzbruka Debaļcevai un visi tika sašauti lupatās. Nodomāju vēl, ka Debaļceva ir neieņemama. Ak, kā es, nabags, maldījos.

Kaujas otrā fāze.

Kaujas otrā fāze vairs nebija tāda, kā pirmā. Artilērijas apšaude spavadījumā 22.janvārī tika atsākti arī dzīvā spēka uzbrukumi, kas gan apstājās laukā starp Debaļcevu un Vugļehirsku – pilsētu 10 km no Debaļcevas.

Par Vugļehirsku nākamās dienās gāja asiņainas cīņas. Te ukraiņi ielauzās tajā, lai piesegtu uzbrukuma iespēju no kreisā flanga Debaļcevai, te atkal Krievijas armija izmeta ukraiņus ārā. Taču tas viss notika pārsvarā ar maziem dzīvā spēka resursiem, pamatā izmantojot artilēriju un tanku apšaudi – proti, tas kurš konkrētajā brīdī vairāk šāva, arī skaitījās Vugļehirskas pārvaldītājs, lai gan pilsētā šim šāvējam bija tikai dažas izlūkošanas vienības, kas ātri vien atkāpās pie savējiem, kad ar tankiem un artilēriju sāka šaut otra puse, kas tāpat iesūtīja pilsētā tikai dažas izlūkošanas vienības, kas atkāpās, kad pretējā puse kārtējo reizi sāka savu sakoncentrēto apšaudi. Tomēr, neskatoties uz to, Krievijas armija 30.janvārī jau tiecās iekšā Debaļcevas nomalēs.

Kaujas trešā fāze

Februāra sākumā situācija Debaļcevā bija kritiska. Dzīvības ceļš regulāri tika apšaudīts ar artilēriju, kas apgrūtināja papildspēku nosūtīšanu. 4.februārī ukraiņu spēki pavisam zaudēja kontroli pār Vugļehirskas pilsētu. Februāra sākumā dažas dienas tika ievērots pamiers, lai varētu notikt civiliedzīvotāju evakuācija no Debaļcevas, pēc kā atkal atjaunojās grandioza raķešu un lielgabalu kanonāde. 9.februārī Ukrainas spēki zaudēja Loginovas ciematu, cieši gar kuru gāja dzīvības ceļš, kā rezultātā 10.februārī dzīvības ceļu jau atsevišķos posmos kontrolēja Krievijas armija.

Artilērijas apšaude pašā Debaļcevas pilsētā turpinājās gandrīz nepārtraukti, kā rezultātā Debaļcevas centrā nebija veselas gandrīz nevienas mājas. Lai gan gradi pēc savas būtības vien jau ir ne pārāk precīzas nevadāmu raķešu sistēmas, tomēr, ja tie tiek izmantoti lielā skaitā, ar tiem var noklāt bezmaz katru mērķa kvadrātmetru. Dažas apšaudes Krievija spēkiem izdevās izcili precīzas, kad pēc precīziem trāpījumiem uzreiz gāja bojā 70-90 Ukrainas karavīru.

Lai mazinātu spiedienu uz Debaļcevu un paplašinātu frontes līniju, kas ļautu veikt lielākus manevrus, Ukrainas armija 12.februārī deva kārtējo standarta atmaksas artilērijas triecienus ar tiem pašiem gradiem un uraganiem un devās uz priekšu gan Loginovas ciemata virzienā, lai to atgūtu (rezultāts – nesekmīgs), gan dienvidrietumu virzienā (rezultāts – sekmīgs). Un atkal jūsu lektors – t.i. es, atceros kā pa Rossija 1 TV kanālu tai dienā rādīja sirdi plosošus kadrus ar tekstu, ka ukraiņu hunta ir pārrāvusi teroristu Vugļehirskas aizsardzības līniju, tādējādi apdraudot arī Gorlivkas pilsētu. Ukraiņi, laikam tam noticēja un gāja vēl tālāk uz dienvidrietumiem, tai pat laikā, kad Krievijas armija 14.februārī uzsāka uzbrukumu viņiem no ziemeļiem, t.i., no aizmugures, lai, ieņemot stratēģiskās augstienes abpus dzīvības ceļam, pilnībā nobloķētu arī tā sākumu, tādējādi veidojot divkāršo ielenkumu. Vienlaikus 17.februāra rītā dzīvā spēka cīņas no Debaļcevas nomalēm nenovēršami sāka virzīties uz pilsētas centru, krieviem atspiežot ukraiņus aizvien tālāk atpakaļ.

18.februārī uzreiz pēc pusnakts Ukrainas spēki sāka atstāt Debaļcevu, tai skaitā komandcentru, kas visu laiku bija nepamanīti atradies teroristu deguna priekšā – garāžu kooperatīvā Debaļcevas nomalē nevis pilsētas centrā, kā krievi bija visu laiku domājuši. Tā kā dzīvības ceļu no abām pusēm regulāri apšaudīja Krievijas artilērija, tad atkāpšanās notika pa sniegoti – dubļainajiem laukiem, kur smagākā tehnika nevarēja izbraukt un tāpēc tā tika atstāta Debaļcevā, iepriekš to sabojājot vai vienkārši pametot, ja nebija laika. Un atkal jau atkārtojās Ilovaiskā pieredzētais – pretinieks ātri vien konstatēja, ka ukraiņu kolonas ir sākušas doties prom no Debaļcevas un uzsāka to apšaudi. Lai gan tā nebija tik precīza kā pie Ilovaiskas (kā nekā nakts tomēr un attālums starp abām pusēm lielāks), tomēr arī šeit gāja bojā vairāki desmiti Ukrainas karavīru. Neliela daļa ukraiņu ar dažiem tankiem palika kā piesedzošais spēks Debaļcevā un vēl 19.februārī tur turpināja ielu cīņas.

Kaujas raksturs.

Debaļcevas kauja ievērojami atšķīrās no Ilovaiskas kaujas pēc sava rakstura visos rādītājos. Ilovaiskas kaujā pretējās puses dažkārt diezgan lielā haosā gan devās uzbrukumā, gan aizsargājās (piemēram, sadursmēs par Saur-Mogilas virsotni reizēm tās īpašnieki mainījās pat 8 reizes dienā), kamēr Debaļcevas kauja bija klasiska vienas puses uzbrukuma un otras puses aizsardzības kauja, abām pusēm maksimālos apmēros pielietojot visus modernos smagos ieročus (atskaitot tikai aviāciju un jūras spēkus). Ukraiņi bija izveidojuši nopietnas nocietinājumu līnijas ap Debaļcevas placdarmu un tāpēc tās nevarēja ieņemt vienkāršās tuvcīņās ar vieglajiem ieročiem. Līdz ar to Krievijas puse, sākot ar kaujas otro fāzi, pielietoja standarta uzbrukuma kaujas scenāriju, proti, iesākumā artilērijas apšaude, tad izlūkošanas kauja, lai atklātu pretinieka pozīcijas, kam sekoja tanku un dzīvā spēka uzbrukums zem artilērijas piesega.

Kritušie.

Kritušo skaits Debaļcevas kaujā ir vēl grūtāk nosakāms par Ilovaisku. Pilnīgi droši ir tas, ka kaujā krita Džohara Dudajeva miera uzturēšanas bataljona komandieris (pēc kā šis brīvprātīgo bataljons vairs nav īsti ņēmis dalību citās kaujās), kā arī, tāpat kā Ilovaiskas kaujā, ievainots atkal tika brīvprātīgo bataljona Donbas komandieris Semjons Semenčenko, pēc kā viņš beidza savas karavīra gaitas un pievērsās politikai, kļūstot par deputātu Radā.

Saliekot kopā visus informācijas avotus, Ukrainas zaudējumi Debaļcevas kaujā ir lēšami ap 1200 – 1500, bet Krievijas ap 3000 karavīru. Piebilde – interesanti, ka skaitli 3000 kritušo krievu karavīru ir paudis arī bēdīgi slavenais latviešu interfrontists Krievijā Viktors Alksnis.

Kaujas rezultāti.

Laikā, kad visi teroristu un Krievijas armijas spēki Ukrainā bija sakoncentrēti kaujā par Debaļcevu, ukraiņu brīvprātīgo bataljons Azov valsts dienvidos – Azovas jūras krastā, 10.februārī pārrāva frontes līniju, kas līdz tam bija tikai 1,5 km no stratēģiski svarīgās ostas un militārās rūpniecības pilsētas Mariupoles, un atkaroja 20 km teritorijas uz austrumiem līdz pat Bezimennes ciematam, tiesa pēc tam, redzot, ka nepaspēs ierīkot pienācīgus nocietinājumus, bez kaujas atkāpās 10 km atpakaļ līdz Širokinas ciematam, kur jau pa šo laiku bija paspēts ierīkot jaudīgus dzelzsbetona nocietinājuma vaļņus (šeit frontes līnija atrodas arī patlaban). Pēc tam daudzas ukraiņu armijas un politiskās amatpersonas ir izteikušas nožēlu par to, ka arī citos frontes sektoros netika izmantota izdevība uzbrukumiem, kamēr krievi bija aizņemti Debaļcevā.

Debaļcevas kaujas rezultātā frontes līniju teroristi bija atvirzījuši 25 km attālumā no pilsētas. Kopš 2016.gada Ziemassvētkiem Ukrainas armija ļoti lēnām ir sākusi atkal tuvoties Debaļcevas pilsētai, pakāpeniski atkarojot ciematu pēc ciemata, pilsētu pēc pilsētas no Svitlodarskas dugas puses. Šī referāta tapšanas laikā Ukrainas armija jau atrodas vairs tikai 4 km no Debaļcevas...

Noslēguma vārdi.

Debaļcevas kauja ir pēdējā šī joprojām notiekošā kara (ko, kā rakstīja S.Loiko savā grāmatā "Lidosta", objektīvi pētnieki nosauks par Krievijas - Ukrainas karu) kauja, ko uzvarēja krievi. Pēc tās nu jau 4,5 gadus visas pārējās kaujas (par Marinku, Avdijevku, Širokinu, Svitlodarskas dugu, Gorlivkas piepilsētām, Novolugansku, Novoaleksandrovku u.c.) uzvarējuši ir tikai ukraiņi.

Lieliskajā dokumentālo filmu ciklā “Battlefield” pirmās sezonas sērijas “Kauja par Franciju” noslēgumā izskanēja vārdi, ka Hitlera visievērojamākā uzvara pār Franciju vienlaikus bija arī viņa beigu sākums. Vai velkam paralēles? Vēsture, kā zināms, mēdz atkārtoties!

1
172
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [5]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
PNPAPN@speles avatars
Medaļa Dienas joksMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas joks
  PNPAPN@speles 06.11.19 22:52
6
0

Iz Bibeles- ja dievs grib kadu sodit,vins atnem tam pratu ... Uzbrukt savai ,,bralju tautai,, Ukrainai ,nu gan nebija prata darbs ...    

N  V O avatars
Medaļa Dienas domaMedaļa Vilkaču klana biedrsMedaļa Sākumskolnieks
  N V O 06.11.19 23:37  
5
0
Būtu medaļa, iedotu arī šim rakstam, gluži kā iepriekšējam! Ļoti detalizēti viss aprakstīts, izstāstīts. Masīvs pluss.
Drakonvīrs avatars
Medaļa Vilkaču klana biedrsMedaļa MobiļņiksMedaļa Patīk komentārs
  Drakonvīrs 07.11.19 17:21  
2
0

Paldies par patiešām labu rakstu! Trekns +

Epicentrs avatars
Medaļa DarbaholiķisMedaļa KomiķisMedaļa Docents
  Epicentrs 06.11.19 23:46
0
0

Manas bērnības ļaunākās fantāzijas piepildījās - krievi sakāvās ar ukraiņiem. Pats neticēju, ka tā var notikt.

(Anonymous un ISIS arī manās fantāzijās bija).

9K116 avatars
Medaļa NostradamsMedaļa Dienas domaMedaļa Rainis
  9K116 08.11.19 09:49
1
1

Ja Ukraina karo ar Krievijas armiju Donbasā, kāpēc Ukraina nekaro ar Krievijas armiju Krimā? Krievijas armija te, Krievijas armija tur, kur ir atšķirība?