Dīvainākā ceļotāja cilvēces vēsturē.6

Tā arī noritētu viņas dzīve, ja reiz, apciemojot radiniekus Triestē, viņa pirmoreizi dzīvē ostā neieraudzītu lielos okeāna buru kuģus. Un un pārņēma viņu sapņi - cik gan būtu brīnišķīgi uz tāda apceļot pasauli, vietas, kur nekad neviens nav bijis līdz šim, plašās jūras, nezināmās zemes... Nemūžam neīstenojams sapnis sievietei gados, uz kuras pleciem balstījās ģimene un kurai kabatā bija sauja sīknaudas. 

Nemūžam neīstenojams 99,999% sieviešu viņas vecumā un situācijā, bet tikai ne Idai. Vecais vīrs drīz nomira, bērni izauga un nodibināja ģimenes - un 45 gadu vecumā, lai arī vēl aizvien ar sauju sīknaudas kabatā - Ida uzsāka pasaules apceļošanu - 1842. gadā uzkāpa uz klāja kuģim, kurš devās uz Konstantinapoli, un turpināja ceļot līdz dzīves galam.

Ceļoja viņa samērā īpatnēji - allaž mēģināja uzspraukties uz kuģu klāja par velti - vienalga, kāds kuģis un kurp devās - ja tā gala maršruts bija pēc iespējas nomaļāks un attālāks, viņa tikmēr diņģējās ar kapteini, kamēr viņš, vairs neredzot citu glābiņu no savādās kundzītes, atvēlēja viņai attālāku vietu kādā kuģa tilpnē. Tā kā naudas līdzekļi pārtikai viņai nebija diez ko ievērojami, nereti dienām ilgi viņa iztika bez kumosa ēdiena, gaidot brīdi, kad būs iespēja pieēsties par velti - un, ja tomēr tas nebija iespējams, viņa spēja stundām ilgi kaulēties par katru sīkāko monētu. 

Neticami, bet šādi ceļojot viņa pārvarēja 200 000 kilometrus pa jūrām un 30 000 kilometrus pa sauszemi, kopumā apceļojot apkārt pasaulei 2 reizes. Visus sauszemes ceļojumus pavecā kundzīte veica pamatā ar kājām, vienatnē soļojot pa vietām, kur bija vispār pirmais baltais cilvēks, kas jebkad tur bijis - un vēl kādām vietām! Pirms viņas ne viens nebija bijis ne pie Borneo galvu medniekiem, ne Sumatras kanibāliem, un vietējie tolaik ar milzu apetīti mēdza notiesāt viens otru. Bažas par savu drošību kundzi neinteresēja - kad Sumatrā viņu gatavojās likt iedzimto galdā, viņa atbildēja ar blakus ciemā iemācito frāzi - "neēdiet mani, es esmu vaca un sīksta". Kanibālus tas tā sajūsmināja ka Idu tā arī neapēda.

It kā ar to visu nebūtu gana, Ida pamanījās pat iekulties politiskās nebūšanās - Madagaskārā paveco kundzi ieslodzīja cietumā un gatavojās pakārt par līdzdalību Eiropiešu plānotajā apvērsumā pret vietējo karalieni Ranavalonu I, bet brīnumainā kārtā viņu tikai izraidīja no valsts. Šis arī bija pēdējais kundzes ceļojums - viņa atgriezās Vīnē, kur 1858 gadā arī nomira (iespējams, no malārijas).

Visus savus ceļojumus Ida rūpīgi dokumentēja un pierakstīja - un savas ceļojumu piezīmes ik pa laikam publicēja - tā nopelnot kādu nebūt kapitālu nākamajiem ceļojumiem. Viņa bija ne tikai godpilnā Francijas un Prūsijas ģeogrāfisko biedrību pastāvīgā locekle, bet bez maz vai kļuva par pirmo sievieti - Britu ģeogrāfiskās biedrības locekli - tomēr Britu konservatīvisms galu galā uzvarēja.

Šajā vietā varētu likt punktu stāstam - bet visinteresantākais vēl tikai jūs sagaida. Ida bija ne tikai unikāla sieviete un ceļotāja - viņa bija daudz vairāk unikāla ar savu riebumu un naidu pret visu, ko redzēja savos ceļojumos. Viņa riskēja ar dzīvību un veltīja gadus lai skatītu vietas un cilvēkus, par kuriem savās grāmatās izteicās tā, ka šodien viņas atmiņu stāstus bez milzīgas cenzūras reti kurš riskētu izdot - visas zemes, izņemot Eiropu bija viņas prāt, netīras, nesakārtotas, necivilizētas un nepiedienīgas. Visi neeiropieši ir netikumīgi, viņu tumšās ādas - apkaunojošas, sejas - pretīgas! Visa pasaule ārpus Eiropas - nosodāma un nicināma. 

Madagaskārieši viņas prāt ir "vēl kroplīgāki un riebīgāki  kā nēģeri un malaizieši, jo ietver sevī abu šo rašu draņķīgākās īpašības", Taiti iedzīvotāji - "nepiedienīgi un amorāli", Indiāņu dejas un dziesmas "liek apvemties pretīgumā", Amerikas indiāņi ir neciešami un vulgāri un tā aizvien - lasot viņas ceļojumu aprakstus, tā vien liekas, ka vecā kundze ceļoja tikai viena iemesla dēļ - lai atrastu vēl jaunas tautas un zemes, ko varētu nozākāt un nolamāt. 

Tā arī šī kundze, sākusi savus ceļojumus cienījamā vecumā, sekojot savam ceļotājas - jaunatklājējas sapnim - un ar sakniebtām lūpām un naidīgu skatienu, karstākajās zemēs tērpusies pēc stingrākajiem 19. gadsimta sieviešu apģērbu kanoniem, pārvarot savam laikmetam neiedomājamus attālumus un neskaitāmas reizes riskējot ar dzīvību - un tai pat laikā nicinot un neieredzot visu, ir iegājusi vēsturē kā dīvainākā ceļotāja.