Eksplozijas rezultātā gaisā aptuveni 20 sekunžu laikā nonāca 1.2 kubikkilometri (!!!) CO2 gāzes. Tā nolaidās pār apkārtējiem ciematiem – ogļskābā gāze ir smagāka par gaisu. Apdzīvotajām vietām, kuras atradās vistuvāk ezeram, nebija ne mazāko izredžu izdzīvot. Ņosa ciematā no 800 cilvēkiem izdzīvoja seši – un tikai tāpēc, ka negulēja un ar motocikliem ātri devās uz augstākām vietām. Gāzei nolaižoties, tika apdzēsta ikviena liesma un uguns, kā tāds šausmīga likteņa zīmogs.
Gāzes mākonis nogalināja cilvēkus pat 25 kilometru attālumā. Tuvējo ciemu iedzīvotāji, kas iznāca uz lieveņa paskatīties, kas tā par skaļo rīboņu, krita par upuri gāzei turpat, kur stāvēja. Tie, kas gulēja, nomira miegā. Attālākos ciemos izdzīvoja tie, kas negulēja un atradās vertikālā pozā, nemaz nenojaušot, ka viņu guļošie tuvinieki jau ir gājuši bojā.
Viens no izdzīvojušajiem, Džozefs Nkvains, atceras gāzes efektu: “Es nevarēju parunāt un sāku zaudēt samaņu. Nevarēju atvērt muti un paelpot šausmīgās smakas dēļ. Dzirdēju, kā mana meita krāc nedabiskā, šausmīgā balsī. Mēģināju aizsniegties līdz meitas gultai, taču pakritu. Gribēju ko teikt, bet nespēju izdvest ne skaņas. Tanī brīdī mana meita jau bija mirusi.” Gadījumos, kad CO2 koncentrācija gaisā bija 15% vai mazāk, cilvēki zaudēja samaņu līdz pat 36 stundām, tomēr palika dzīvi.
Kopumā ezers nogalināja 1746 cilvēkus un vairāk kā 3500 lopu. Dažu minūšu laikā. Ūdens ezerā nomainīja krāsu no mierīgi zilas uz tumšsarkanu – to izraisīja no zemes dzīlēm ūdenī nonākušās daļiņas. Nenoliedzami, krāsa tika uztverta arī kā šausmīgs notikušā simbols.