Dēmoniskās Annalīsas nāve71

Vēlāk meitene ziņoja apkārtējiem, ka viņa redz dīvainas, satraucošas vīzijas savu lūgšanu izpildīšanas laikā. Vēlāk ļaunais esot uzrunājis Annalīsu ar dīvainu balsi, sakot dažādas norādes, kuras jaunietei esot bijis jāievēro. Vēl pēc kāda laika, Annalīsa izjuta riebumu un nepoatiku, pret dažādām reliģiskajām zīmēm un simboliku. Mišelu ģimenes draudzene, kāda vecāka sieviete atzina un apstiprināja to, jo bija redzējusi meitenes riebumu pret reliģiozām lietām kāda svētceļojuma laikā. Viņa arī apgalvoja, ka Annalīsa esot smaržojusi ellišķīgi slikti, tāpēc aizvedusi meiteni pie svētajiem. Svētie norādija, ka Annalīsai vajadzīga ārsta palīdzība. Taču, kāds no svētajiem ieminējās, ka meitenei vajadzīga eksorcisma (svētie rituāli) palīdzība.

1975. gadā Annalīsas vecāki nolēma, ka viņu bērnam medikamenti un ārsti vairs nevar palīdzēt, tāpēc nolēma atstāt meitenes likteni kāda romiešu eksorcisma rituāla ziņā. Gan pati Annalīsa, gan priesteri, gan arī vecāki bija pārliecināti, ka Annalīsa ir dēmonu apsēsta. Annalīsa pati sacīja, ka viņā ir iemiesojies Jūda, Nero, Kains, Hitlers un pats Lucifers. Nākamo desmit mēnešu laikā Tēvs Arnolds Rencs (Arnold Renz) un Mācītājs Ernsts Alts (Ernst Alt) veica pavisam 67 dažādus rituālus, lai glābtu nomocīto meiteni. Visi šie ritāli tika veikti ar Annalīsas pašas piekrišanu.

Daudzu šo rituālu laikā smagi slimajai meitenei pašai bija jāpieceļas un daudz kas jāizdara, lai rituāli tiktu veikti pareizi. Bieži vien slimā Annalīsa nebija pietiekami spēcīga, lai pati pieceltos, tādēļ viņu pieturēja un dažādi atbalstija viņas vecāki. Pirms jauniete aizgāja viņsaulē, jau labu laiku iepriekš meitene vairs neēda ne kumosa un bija pilnībā novājināta, gan morāli, gan fiziski. Meitene slimības un rituālu laikā runāja daudzās un dažādās valodās ( kuras iespējams piederēja un pārzināja ļaunie dēmoni). Dažas skaņas un runas ir ierakstītas arī lentēs.

Visiem bija skaidrs, ka meitenei nekāda veida medikamenti nepalīdz, taču nebija arī nekādu jautājumu, par to vai palīdz eksorcisms, jo viss tomēr kļuva aizvien ļaunāk. Viss aizgāja tik tālu, ka nu Annalīsa urinēja un nokārtojās turpat uz grīdas un gultās, un pēcāk pati laizijusi savu urīnu. Nomocītā meitene grauzusi kukaiņus un dažādus rāpuļus, bļāvusi un kliegusi uz dažādiem reliģioziem objektiem. Vienreiz Annalīsa divas dienas tupējusi zem virtuves galda un rējusi kā suns. Meitenes vecākiem bija palicis pašiem bail no sava bērna. Visticamāk medikamentu iejaukšanās vismaz nebūtu pieļāvusi, ka jauniete pati moka sevi divas dienas zem galda un nebūtu ļāvusi arī palikt viņas organismam bez uzturvielām.

Annalīsa nomira 1976. gada 1. jūlijā no dehidrācijas un nepietiekama uztura. 23 gadus jaunā meitene svēra vairs tikai 31 kilogramu. Jozefs Mišels (Josef Michel)(Annalīsas tēvs), Anna Mišela un divi eksorcisti tika apsūdzēti par nevērīgu slepkavību. Tiesas laikā stingri tika apsriesta jaunās meitenes apsēstība ar dēmoniem. 42 no eksorcisma rituāliem tika ierakstīti audio lentēs, kā arī tika uzņemti vairāki fotokadri, kuri norādija uz to cik slima bija Annalīsa - notievējusi, novārgusi, ar pušumiem, zilumiem un rētām. Protams Annalīsas balss un attieksme ierakstītajās lentēs ir šausminošas, kas strādā par labu aizstāvības pusei, tomēr tas neprāliecina līdz galam. Ja nekas cits, tad vismaz lentes pierāda, ka Annalīsa bija smagi slima un neviens viņu nebaroja. Skaidrs tiesai ir viens, ka rūpēties par nabaga Annalīsu varēja arī labāk viņas slimošanas laikā.

Protams, nav nekāda veida kā varētu pierādīt, spirituālas, paranormālas, pārdabiskas parādības, tādas kā eksorcisms, tādēļ ir ļoti grūti izprast, kas ar Annalīsu notika. Tomēr, ir iespējams pierādīt, ka dažos gadijumos epilepsijas lēkmju laikā slimais var izrādīt arī dažādus šizofrēnijas simptomus. Tā arī tas tika klasificēts - Annalīsa esot cietusi no personības trūkuma un šizofrēnijas un tas, kā meitene izpaudusi sevi slimības laikā, tika saistīts ar viņas pārņemtību ar reliģisko dzīvi.