Redzēju, ka spokos ir jau varāki šāda tipa raksti, taču tēma ir tik tiešām interesanta. Nežēloju laiku un ieliku arī vēl vienu rakstu par šo vairākkārt cilāto tēmu.
Hronoloģija:
11.08.1920. Rīgā tiek parkastīts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums. Krievija "uz mūžīgiem laikiem" atzīst Latvijas valsts neatkarību.
26.01.1921. Sabiedroto valstu padome atzīst Latvijas Republiku de iure. Pēc šī lēmuma škas vispārēja Latvijas starptautiskā atzīšana.
22.09.1921. Latviju uzņem jaunajā starpvalstu orgnizācijā - Tautu Savienība.
7. un 8.10.1922. Pirmās Saeimas vēlēšanas.
15.05.1934. K. Ulmaņa organizētais valsts apvērsums.
12.09.1934. Baltijas Antantes izveidošana: Latvija, Lietuva un Igaunija paraksta līgumu par politisko un diplomātisko sadarbību.
18.11.1935. Brīvības pieminekļa atklāšana.
Latvijas valsts dzima zem laimīgas zvaigznes. Pēc neatkarības izcīnīšanas un aizstāvēšanas tā ieguva taisnīgas robežas un veidojās par parlamentāru un demokrātisku republiku. 1922. gada 15. februārī tika pieņemta Satversme, kas noteica Latvijas valsts iekārtas pamatus. Par pirmo Latvijas Valsts prezidentu ievēlēja Jāni Čaksti. Parlamentārās demokrātijas posmā Latvija kļuva par vidusmēra Eiropas valsti. Tā piedzīvoja strauju uzplaukumu dažādās jomās. Agrārā reforma mazināja sociālo spriedzi laukos un nodrošināja lauksaimnieciskās ražošanas pieaugumu. Cēlās tautas vispārējā labklājība, tika sakārtotas finanses, noregulētas attiecības ar nacionālajām minoritātēm un ieviesta moderna sociālās nodrošināšanas sistēma. Kā zemkopju valsts ar augošu rūpniecību Latvija atrada savu vietu arī Eiropas ekonomikā. Pasaules ekonomiskās krīzes gados (1929-1933) Latvijā krasi saasinājās saimnieciskās grūtības un pastiprinājās autoritārisma tendences. 1934. gadā naktī no 15. uz 16. maiju Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā notika prettiesisks valsts apvērsums - tika likvidēta parlamentārā demokrātija un izveidojās autoritārs režīms. Latviešu tauta zaudēja iespējas aktīvi līdzdarboties valsts pārvaldīšanā. Tomēr dzīve "Ulmaņa laikos" Latvijā uzlabojās - sākās saimnieciskais uzplaukums, celtniecības bums, latviešu tautas kultūras un nacionālās pašapziņas kāpums.
Pirmā valsts, kas de facto atzina Latvijas neatkarību jau 1918. gada 11. novembrī, bija Lielbritānija. 1920. gada 11. augustā Latvija parakstīja miera līgumu ar Padomju Krieviju, kas atzina Latviju de iure, t.i., kā pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. 1921. gada 26. janvārī Latviju de iure atzina Lielbritānija, Francija, Japāna, Beļģija un Itālija, kuru piemēram sekoja daudzas citas valstis. Starpkaru periodā Latviju de iure atzina 42 valstis. Latvija iestājās Tautu Savienībā un centās veidot ciešāku sadarbību ar citām Baltijas valstīm. Latvija orientējās uz Lielbritāniju un Franciju, un paļāvās uz šo lielvalstu atbalstu neatkarības apdraudējuma gadījumā. Latvija centās izvairīties no iesaistīšanās citu valstu savstarpējos konfliktos. Parlamentārās demokrātijas periodā Latvijā darbojas daudzpartiju sistēma. Partiju spektrs bija plašs un raibs. Vadosā kreisā partija bija LAtviešu sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), kam bija lielākās frakcijas visās četrās Saeimās. Labējās pozīcijās atradās ietekmīgā Latviešu Zemnieku savienība. Latvijā darbojās arī nacionālo minoritāšu (vācbaltiešu, ebreju, krievu un poļu) un reģionālās (Latgales) partijas.
K. Ulmaņa autoritāro režīmu raksturoja trīs galvenie politiskie saukļi: vadonība, tautas vienība un nacionālisms, kas spilgti izpaudās izvirzītajā "latviskās Latvijas" lozungā.
K. Ulmani dēvēja par "Vadoni", "mūsu zemes lielo sējēju", "majestātisko providenci" un "dubultgēniju". Sešus gadus ilgais autoritārisma laiks Latvijā bija savdabīgs un pretrunīgs. Antidemokrātiskā valsts pārvaldīšana savijās ar ierobežotu policejiskās varas izmantošanu. Pēc 1934. gada 15. maija apvērsumaSaeima tika atlaista, visu politisko partiju darbība pārtraukta, nevēlamās avīzes slēgta. Likumdošanas tiesības pārņēma Ministru kabinets. 1936. gadā K. Ulmanis, saglabājot Ministru prezidenta posteni, pārņēma arī Valsts prezidenta amatu. Viņa rokās sakoncentrējās visa valsts vara. K. Ulmanis vienpersoniski izlēma visus valsts dzīves jautājumus. K Ulmaņa diktatūra bija "maiga", tās laikā neviens politiskais pretinieks netika sodīts ar nāvi. Autoritārais režīms īstenoja vairākus saimnieciskus pasākumus, kas skāra vietējo vāciešu un ebreju uzņēmēju intereses, bet tajā pašā laikā saglabāja nacionālo minoritāšu kultūras autonomiju.
Aizsargu organizācija tika nodibināta 1919. gada 20. martā. Tā bija pusmilitāra sabiedriska masu organizācija, kuras galvenie mērķi bija valsts aizsardzība no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, kā arī tautas audzināšanu nacionāli patriotiskā garā. Aizsargi aktīvi piedalījās 1934. gada 15. maija valsts apvērsumā un kļuva par K. Ulmaņa autoritārā režīma balstu. "Kameras" bija svarīga autoritārās valsts struktūra. Katra kamera pārzināja un pārvaldīja kādu nozari. Pavisam tika izveidotas četras saimnieciskās un divas kultūras kameras. 1934. gadā nodibināja Tirdzniecības un rūpniecības kameru, 1935. gadā - Lauksaimniecības kameru un Amatniecības kameru, 1936. gadā - Darba kameru, 1938. gadā - Rakstu un mākslas kameru un Profesiju kameru.
Latvijas Republikas pirmais prezidents Jānis Čakste (no 1922-1927).
Reklāma
Latvijas autoritārais vadonis Kārlis Ulmanis (no 1934-1940).
