Sveiki dārgie spocēni!
Latviešu pavasaris (rudens) vienmēr nāk ar drūmu, bet skaistu noskaņu, kas padara sēdēšanu mājās par patīkamu atpūtu un uzvedina uz dažādām interesantām domām.
Līdz ar to, izvēlējos padalīties ar rakstam kuru nedaudz patulkoju un pakoriģēju, lai teksts nelasītos kā monologs ko sarakstījis kāds pašmāju new school wannabe cringe reperis, kuram vidusskolas mācību viela sagādājusi neatgriezeniskas mentālās problēmas.
Links ar rakstā neiekļautajiem faktiem būs apakšā.
Virkne pētījumu atbalsta laimīgu vientuļnieku eksistenci. Tomēr ir daudzas vientuļās sirdis, kuras ilgojas pēc saviem dvēseles radiniekiem un dienas, kad viņi beidzot varēs būt precēti. Kamēr vairākums cilvēku to dara vienatnē, Dienvidkorejā ir noteikta īpaša diena priekš brīvajiem, lai viens otram sniegtu atbalstu. Šī diena, 14.aprilis, kurā pulcējas vientuļie cilvēki, ir nodēvēta par “Black Day”. Viņi nēsā melnas drēbes, nagu laku, meikapu un aksesuārus. Uzsvars uz melno noskaņu tiek pausts arī savādāk. Vientuļnieku satikšanās laikā tradicionāli tiek pasūtīts maltīte ar nosaukumu “jjajangmyeon”.
Tieciet vai nē, bet tā sastāvā ir nūdeles, kuras piešķir zobiem sapuvušu skatu. Drūmā krāsa ir sveiciens no mērces, kas tiek pasniegta atsevišķi pie nūdelēm. Tā ir pagatavota no dārzeņiem, gaļas un jūrasproduktiem, ar garšvielu pārber nūdeles, lai iegūtu izcili gotisko efektu. Ietiepīgākie vientuļnieki veido “jjajangmyeon” sacensības, lai noskaidrotu kurš no viņiem spējīgs apēst visvairāk melno nūdeļu. Komerciālie oportūnisti neatpaliek no turienes, kur valda trūkums un vientulība. Šajā dienā veikalos vairumā tiek pārdota melnā kafija un iepazīšanās pakalpojumi cenšas aplaimot vientuļos klientus.
Pastāv arī “Zaļā diena”, kurā pārīšī ģērbjas zaļās drēbēs un pērk zaļās pudelēs pildītu dzērienu, kurš saucas “soju”. Šī alkoholiskā dzēriena radītais reibums varētu izskaidrot kāpēc mīlnieki pēcāk spriņgo pa mežainām teritorijām.
Draugi, ģimene un kolēģi bieži atdala neprecētos no viņu vidus. Kamēr šādu uzvedību vecina sīkumainība un sociālās ekspektācijas, no zinātniekiem tiek sagaidīta “aukstasinīgāka” attieksme. Godīgi sakot, daži pētnieki vientuļniekiem vērsa nopietnu skatu un noskaidroja, ka dažiem indivīdiem palikšana vieniem piešķir daudz priekšrocību. Viņi bieži veido tuvākas saiknes ar darba biedriem un mīļajiem, tiem var būt daudz dziļākas un jēgpilnākas dzīves nekā precētiem cilvēkiem. Tika noskaidrots, ka viscaur viņu dzīvē turpinās personīgā izaugsme. Tomēr, 2016.gada pētījumā par vientuļniekiem, ironiski, tika noskaidrots, ka vairākums neprecēto dalībnieku neuzskatīja sevi par neatkarīgiem. Pēc 814 pētījumu izpētes, kuros tika iekļauti un analizēti vientuļnieki, tapa skaidrs, ka viņi vairākumā gadījumu vienkārši kalpoja kā sekundārais faktos, lai pētītu precētos pārus.
Lūk interesanta atsauce, kad pāri “sasien mezglu”, viņi kfalificējās vairāk kā 1000 federālajiem labumiem. Loģiski, tie palīdz virzīties dzīvē uz priekšu, taču, tas ne vienmēr ir galvenais iemesls. Nezināma iemesla dēļ, bez viņu precēto līdzgaitnieku 1000 labumiem, vientuļie cilvēki turpina plaukt līdzās pāriem. Iespējams, ja vientuļo cilvēku pētījumos tiktu pētīti līdzvērtīgi, tad ierastās tendencēs nebūtu tik noslēpumainas.
Līdz ar to, izvēlējos padalīties ar rakstam kuru nedaudz patulkoju un pakoriģēju, lai teksts nelasītos kā monologs ko sarakstījis pašmāju new school cringe repera, kuram vidusskolas mācību viela sagādājusi neatgriezeniskas mentālās problēmas.
2017.gadā pētnieku komanda atklāja jaunu veidu kā biedēt vientuļos cilvēkus. Acīmredzot, nekad nedodot laulību solījumu, par 42% palielinās demences attīstības iespēja. Pētījums bija apjomīgs, tas aptvēra 15 projektus no Eiropas, ASV, Dienvidameriku un Āziju, tajā pētīja 812,047 dalībniekus. Rezultāti, pagaidām nekonkrēti, liecina, ka mūžīgajiem vientuļniekiem ir lielākā iespēja ciest no šī postošā stāvokļa. Otrie uz pjedestāla ir atraitņi ar 20% risku, ja salīdzina ar precētajiem pāriem.
Ir zināmi divi faktori, kas samazina demences attīstības risku – veselīga dzīvesveida ievērošana un socializācija. Laulība tiek uzskatīta par to kas nodrošina aizsardzību šajā jomā, jo vecākajiem indivīdiem, īpaši tie, kuri dzīvo vieni var kļūt sociāli izolēti un neaktīvi. Tomēr, laulība var būt arī tā, kas sagroza statistiku. Novecojoši laulātie dabiskā kārtā palīdz viens otram, bet šāda kartība var kavēt diagnozi, tas nozīmē, ka vairākiem precētiem cilvēkiem varētu būt demence, kas nav oficiāli apstiprināta.
Dīvainā kārtā, jaunāki apskati samazina risku līdz 24%. Tomēr, neskatoties uz neizskaidrojamo kritumu neprecētie cilvēki ir lielākā riska grupa.
Nesens pētījums apgalvo, ka mātes stāv aiz savu meitu vientuļnieces statusa. Pētnieki atbalsta ideju pat, ja sieviete nav neko aktīvi darījusi, lai sagandētu viņu pieaugušo bērnu attiecības. 2108.gada projektā tika veiktas divas lielas aptaujas. Aptverot dekādes, abas aptaujas sekoja vienām un tām pašām sievietēm un eventuāli arī viņu bērniem. Tūkstošiem dalībnieku nodrošināja pietiekami daudz “barības”, lai izdarītu secinājumus.
Tomēr, situācija kļuva dīvaina, kad pētnieki lasīja mātes dzīves kā prognozi tam cik nākotnē partneru būtu viņu meitām. Acīmredzot, līdzībai nebija nekāda sakara ar vecāku šķiršanās piedzīvošanu. Nebija skaidrības par to vai meitenes pameta attiecības, jo tajās bija iesaistīta kāda ļaunprātība, kuras dēļ radījusies vēlēšanās būt vienai, vai viņas draugs tās izbeidza. Tā vietā, pētījums deva priekšroku teorijai, ka mātes ir nodevušas sliktas konfliktu vadīšanas prasmes vai mentālās veselības problēmas, kas palielināja varbūtību, ka meitenes galu galā būs vientuļas. Ņemot vērā faktu, ka nav īstu pierādījumu, kas to pamatotu, ir piedodams, ka vientuļās meitas māte varētu justies nedaudz aizskarta.
2019.gadā attiecību eksperte sniedza uzstājās ar runu par savu jauno grāmatu. Viņas savā darbā pieskarās prieka tēmai un secināja, ka vientuļas sievietes varētu būt vinnētajās ciktāl tas attiecas uz apmierinātība un veselību. Viņa ieguva popularitāti vientuļo sieviešu vidū, bet saskārās ar milzīgu pretreakciju. Autorei pārmeta propagandas izplatīšanu un “neatkarīgās sievietes” tēla pārāk tālu virzīšanu. Viņa labprāt atzina, ka priekš dažām laulība var būt liela prieka avots. Tomēr, viņai likās interesanta stipri negatīvā rekcija. Tā itkā doma par patiesu prieku vientuļniekos būtu aizskaroša. Tā visdrīzāk nebija pirmā reize, kad populārais viedoklis atbalstīja satraucošu pārliecību, ka – neviens vientuļš cilvēks nav spējīgs izjust prieku līdzīgi kā viņu precētie līdzgaitnieki.
Izraēlā veiktais pētījums bija skarbi godīgs. Kad pētījuma dalībnieki bija lūgti novērtēt biogrāfiskos kontus, viņi precētos indivīdus, prieka skalā, novērtēja augstāk. Neskatoties uz to, ka vairākos stāstos tika pausts, ka vientuļais cilvēks izbauda brīnišķīgu dzīvi, dalībnieki uzstāja, ka persona patiesībā nejūtas tik lieliski. Viņi tiešām ticēja, ka vientuļnieki nevar būt priecīgāki par vīru vai sievu.
Saskaņā ar psihologiem, šāds negatīvisms atvasinās no bailēm un greizsirdības. Cilvēki varētu apskaust vientuļos, jo viņu dzīves ir brīvākas un piepildītas ar labākām iespējām. Vientuļnieki var arī sēt bailes, kad tie izvēlas dzīvot vieni. Sliktāk ir tad, kad viņi uzdrošinās izskatīties priecīgi par to, ka viņiem nav laulātā vai bērnu. Tas nonāk pretrunā ar sabiedrības ekspektācijām un liek justies neērtāk konservatīvi domājošajam pūlim.
Statistiski, neprecētie vēža pacienti uzrāda zemāku izdzīvošanas rādītājus. Ir uzskatīts, ka vientuļnieki padodas cīņā ar vēzi, jo viņiem bijis mazāk iemeslu dzīvot. Biedējošā patiesība tika atklātā tikai pēc pētnieces, kurai bija diagnoze, aizdomām. Kad Džonas DelFattores stāvoklis tika fiksēts, viņa bija ceturtajā žultspūšļa vēža stadijā, kurš tiecās uz aknām. Viņai bija nepieciešama konkrēta intensīva ārstēšana ar riebīgām blaknēm.
DelFattores ārsts vēlējās neizmantot dzīvības glābšanas iespējas. Ārsts šaubījās, ka viņa varētu izturēt ciešanas bez laulātā vai ģimenes. Ņemot to vērā, vēzis nepazemināja izdzīvošanas iespējas, bet gan fakts, ka viņai nav vīra. Pētniece meklēja otru viedokli un tas izglāba viņai dzīvību un uzveikt vēzi. Līdz ar savu pieredzi, viņu ieinteresēja vai nāvējošā vilcināšanās bijis atsevišķs gadījums. Tas nebija. Pēc miljoniem vēža pacientu ģimenes stāvokļa un saņemtās ārstniecības vētīšanas, viņa 2019.gadā publicēja savus atklājumus. Vientuļnieki neatsakās no dzīves dēļ vientulības. Turpretī, viņa atklāja, ka daudzi ārsti izrāda tādus pašus aizspriedumus, kuros laulības esamība ir ietekmējusi viņu lēmumu sniegt dzīvības glābšanai nepieciešamos pasākumus.
