Tatad šoreiz vēlos jums nedaudz pastastīt kaut ko par Danti Aligjēri.
(1265 – 1321)
Dante Aligjēri, īstajā vārdā Djurante, ir populārākais viduslaiku beigu posma dzejnieks un jaunā kultūras laikmeta – renesances iezvanītājs Eiropas literatūrā. Šī persona tiek uzskatīta par itāļu literārās valodas pamatlicēju, jo darbus veidoja dzimtajā toskāniešu dialektā, nevis latīņu valodā, tādējādi aizstāvot tautas valodas pamattiesības.
Ļoti agri aizsākas arī Dantes politiskā darbība, kā rezultātā, nepatiesi apvainots, viņš tiek izsūtīts trimdā (1302.gadā), visa dzejniekam piederošā manta tiek konfiscēta, bet Dantem sākas klejotāja gaitas, kas ilgst līdz mūža beigām. 1316.gadā Dantem atļāva atgriezties dzimtajā Florencē ar nosacījumu, ka viņš publiski atzīs savu vainu, bet Dante kategoriski atsakās to darīt.
Galvenā Dantes aizraušanās jau agrā jaunībā ir dzeja, galvenokārt mīlas lirika:
- tas saistīts ar 18 gadu vecumā pārdzīvoto psiholoģisko krīzi – mīlestību uz Beatriči, kura vēlāk apprecējās ar muižnieku un mira 1290.gadā;
- savu mīlu uz šo sievieti Dante attēlojis nelielā grāmatiņā ,,Jaunā dzīve” (,,Vita nuova”), kas atnesa viņam lielu slavu.
,,JAUNĀ DZĪVE” jeb ,,VITA NUOVA”
,,Man Amors sapnī parādījās, viņam rokā
Bij mana sirds, bet otrā viegli tvēra
Viņš madonnu, ko sedza zīda krokas.
Es donnu redzēju pār manu sirdi plokam –
To viņa izbijusies pazemīgi dzēra,
Bet Amors aizgāja ar asarām un mokām.”
*********
,,Pats Amors manas donnas acīs mājo,
Kļūst cildens viss, kam pārslīd viņas skatiens.
Bet viņas sveiciens, labsirdīgs un patiess,
Liek vīram nobālēt, uz ceļa mulsi stājot.
…
Bet tam, ko viņa uzrunās, pats maigums
Un lēnprātība pārņems sirdi auksto,
Jo viņu ieraudzīt ir negaidīta velte.”
Viņa izplata ap sevi it kā tikuma gaisu:
,,Šķiet, debesis ir viņas īstās mājas,
Te – viņa sūtne, brīnumus kas dara.”
Jau dzejas rindās parādās Dantes nojausma par viņa mīļotās nāvi, dzejniekam šķiet, ka viņš redz Beatriči zem balta līķauta. Pēc Beatričes nāves dzejā parādās nopūtu un skumju klātesamība. Dante apņemas nodoties vienīgi Beatričes slavināšanai:
,,Jūs bieži dzirdēsit tās vārdu minam,
Kas pati tagad citā saulē mājos,
Kur viņas vārdam īstā cieņa sniegta.
…
Nu vēlos izplūst asarās un sērot,
Un sāpes paust, kā raudot dara daudzi.
Bet lielās bēdās Amors neprot saudzēt –
Liek acīm ciest un izmisumā zvērot.”
,,Jaunās dzīves” nobeigums ietver mājienu uz ,,Dievišķo komēdiju”, ko Dante iecerējis kā pasākumu Beatričes slavināšanai.
Dante savā darbā ir sniedzis neparasti smalku un dziļi izjustu mīloša cilvēka pārdzīvojumu analīzi.
,,Tā [sirds] savu Beatriči zaudējusi,
Un viss, kas tai par viņu tagad sakāms,
Liek raudāt sāpju asaras ikvienam.”
,,DIEVIŠĶĀ KOMĒDIJA”
14. gs.
Dante savu darbu nosaucis vienkārši par komēdiju, bet 16.gs. vidū sajūsminātie lasītāji sāka lietot epitetu ,,dievišķā”, un tā uz visiem laikiem - ,,Dievišķā komēdija”. Tas ir darbs, uz kā ir balstīta Dantes pasaules slava.
Poēma iedalīta 3 lielās daļās, kas atbilstoši katoļu baznīcas mācībai attēlo 3 viņpasaules daļas”:
ELLE, ŠĶĪSTĪTAVA, PARADĪZE.
ELLE – sabiezinātas, draudīgas krāsas (sarkanā un melnā),
ŠĶĪSTĪTAVA – maigākas, bālākas (pelēkzilas, zaļganas, dzeltenas),
PARADĪZE – apžilbinošs spožums un dzidrums (gaišas krāsas).
Poēmas pamatā ir viduslaiku literatūrā populārais ,,sāpju ceļa” žanrs, tas ir, stāsti par to, kā cilvēkam izdevies ielūkoties viņpasaules noslēpumos. Dante ved cilvēku pazemē, lai spriestu tiesu par cilvēku noziegumiem un netikumiem, lai piespiestu tos dzīvot, kā pienākas.
ELLE – tēlodams elli, Dante parāda dzīvu cilvēku galeriju, kam piemīt dažādas kaislības, tie cits no cita stipri atšķiras, parasti šie tēli ir cilvēkiem pazīstamas personas. Ellē liesmo politiskas kaislības, tāpat kā zemes virsū. Grēcinieki ar Danti sarunājas un strīdas par sava laika politiskajām tēmām. Nav nejaušība, ka ellē atrodas daudzi Dantes politiskie pretinieki, bet paradīzē – draugi. Velni uzmana, lai grēcinieki
nepaceltos virspusē, ar ķekšiem grūžot tos atpakaļ piķī.
Visas minētās īpatnības ,,Dievišķo komēdiju” kā daiļdarbu saista ar renesanses mākslu, jo tā bija renesanses mākslas īpatnība – spriega interese par šīszemes dzīvi un cilvēku.
Visu Dantes poēmu caurvij alegorijas: tumšais mežs – cilvēka zemes dzīve, kas pilna grēcīgu maldu, trīs grēki – netikumi, kas cilvēku dzen postā, - lauva (lepnība), vilkumāte (alkatība), pantera (juteklība).
Lai atrastu maldu ceļu, cilvēkam jāiepazīst pašam sevi. Par katru grēku cilvēki Dantes ellē saņem sodu, kas attēlo grēcinieku dvēseles stāvokli:
baudkārie griežas elles virpulī (simboliskā nozīmē tas ir viņu kaislību virpulis),
niknie tiek gremdēti smirdīgā purvā, kur nežēlīgi cīnās cits ar citu,
tirāni ķepurojas verdošās asinīs,
burvjiem un pareģiem pagrieztas galvas atpakaļ, jo tie plātījušies ar spējām zināt nākotni,
nodevēji tiek mocīti ar aukstumu, kas simbolizē viņu auksto sirdi.
ŠĶĪSTĪTAVA – te uzturas tie grēcinieki, kas nav nolemti mūžīgām mokām un var vēl attīrīties no izdarītajiem grēkiem. Šķīstīšanos simbolizē 7 burti ,,P” (lat. val. pecatum – grēks), ko eņģelis ar zobenu uzvelk dzejniekam uz pieres, un tas apzīmē 7 nāves grēkus. Dantem, ejot pa šķīstītavas lokiem, šie burti tiek pa vienam nodzēsti. Sodi šeit ir tikpat simboliski kā ellē.
Danti Vergīlijs atstāj, uzkāpis ar to kopā pa šķīstīšanas kalna pakāpieniem līdz zemes paradīzei, kur Vergīliju nomaina Beatriče, vadot to debesu paradīzē.
PARADĪZE – Beatriče paceļas no vienas debesu sfēras otrā, un Dante lido viņai līdzi, savas mīlestības spēka virzīts. Viņa mīlestība attīrās no visa pasaulīgā, grēcīgā, lai kļūtu par tikumības un reliģijas simbolu. Tās galamērķis ir skatīt dievu, kurš pats ir ,,mīlestība, kas sauli ved un zvaigznes”.
,,Dievišķā komēdija” bija sarakstīta vienkāršā, tautai saprotamā valodā (itāļu, nevis latīņu), tas arī sekmēja poēmas straujo popularitāti tautā.
“The darkest places in hell are reserved for those who maintain their neutrality in times of moral crisis.”
