Tātad šajā rakstiņā būs nedaudz par cilvēku žestiem, ko tie dara un kā viņus atpazīt utt... Ceru, ka jumspatiks!
simboliskie – žesti, kas var aizstāt atsevišķus vārdus vai frāzes. Kad cilvēki ir priecīgi, viņi smaida, kad viņi ir bēdīgi vai dusmīgi, viņi sarauc pieri un drūmi skatās. Galvas mājiens gandrīz visur tiek lietots, lai pateiktu “jā” vai paustu piekrišanu. Galvas šūpošana no vienas puses uz otru, lai pateiktu “nē” vai paustu noliegumu. Arī plecu raustīšana ir uzskatāms simboliskā žesta piemērs, tas tiek lietots, lai parādītu, ka cilvēkam nav ne mazākās jēgas vai nojausmas, attiecīgajā jautājumā vai nozarē. Pie simboliskajiem žestiem pieder arī daudzas plaukstu kustības. Plaukstu berzēšana ir viens no paņēmieniem, ar kuru cilvēki pauž savas pozitīvās emocijas vai cerības. Azarta spēlmanis pirms metiena saberzē rokās metamo kauliņu: viņš gatavojas laimēt, tāpat arī ceremonijmeistars saberzē plaukstas, uzrunādams savu auditoriju: “Mēs visi degam nepacietībā uzklausīt nākamo runātāju!”. Tikpat saprotams kā roku berzēšanas žests ir garlaikotība – kad cilvēks atbalsta galvu pret savu roku.
Ritmiskie un emocionālie – žesti, kas izsaka runātāja emocijas, norāda uz satraukumu vai dusmām, liecina par sajūtu intensitāti. Piemēram, sitiens ar dūri pa galdu vai sev krūtīs, vai ātrākas vai lēnākas ritmiskas roku kustības no augšas uz leju, lai ilustrētu lietu secīgumu. Vērtējošu attieksmi pauž dūrē savilkta plauksta, kas atbalstīta pret vaigu, turklāt bieži rādītājpirksts ir vērsts uz augšu Kad rādītājpirksts vērsts vertikāli uz augšu gar vaigu un īkšķis atbalsta zodu, (skat. 8. attēlu) klausītājam ir negatīva vai kritiska attieksme pret runātāju vai viņa viedokli. Bieži turpinoties negatīvajai attieksmei, rādītājpirksts var tikt berzēts gar aci vai viegli tai piesists. Tā kā žesti ietekmē to lietotāju attieksmi, tad, jo ilgāk cilvēks šo žestu lieto, jo ilgāk saglabājas kritiskā attieksme. Šis žests signalizē to, ka no runātāja tiek gaidīta momentāna darbība, vai nu iesaistot klausītāju savā domu gājienā, vai beidzot runu. Šis žests dažkārt var tikt nepareizi tulkots kā intereses signāls, taču zoda atbalstošais īkšķis pauž patiesību par klausītāja kritisko attieksmi.
Neapzinātie (tie ir žesti – “nezāles”, jo tos cilvēks nekontrolē). Ar šo žestu palīdzību cilvēks cenšas pielāgoties viņu satraucošai situācijai, atbrīvoties no iekšējās spriedzes. Pie neapzinātajiem žestiem pieder kasīšanās, neesošu diedziņu noņemšana no apģērba, papīru pāršķirstīšana, papīra burzīšana, spēlēšanās ar blakus lietām (atslēgām, zīmuli, sīknaudu kabatā), pirkstu, roku lauzīšana, nagu graušana, pakauša kasīšana, ceļgala glaudīšana u.c. Ja cilvēks nepiekrīt pārējo uzskatiem vai attieksmei, taču kautrējas vai nevēlas paust savu viedokli, sekojošie bezvārdu žesti nekļūdīgi parāda cilvēka pietiesās domas. Viens no šā veida žestiem ir iedomāta diega – puteklīša, noņemšana no apģērba. Veicot šo neuzkrītošo un neitrālo darbību, diedziņa noņēmējs parasti novērš skatienu no pārējiem cilvēkiem un skatās grīdā. Tas ir viens no visizplatītākajiem nepiekrišanas signāliem, un, ja klausītājs nepārtraukti noņem iedomātus diegus no sava apģērba, tas nozīmē, ka viņš nepiekrīt teiktajam, kaut arī vārdos varbūt mierā ar visu. Par noraidošu attieksmi liecina arī runātāja roku kustības sejas centra virzienā (sevišķi pieskaršanās degunam un padegunes nobraucīšana ar pirkstu). Par apslēptu nervozitāti liecina pieskaršanās rokassprādzei, krekla aprocei, pulkstenim. Šos žestus var novērot jebkurā vietā, kur cilvēki iet garām ļaužu grupai, kā, piemēram, deju zālē, kuru šķērso vīrietis, lai uzlūgtu uz deju sievieti, vai tad, ja kāds šķērso telpu, lai saņemtu apbalvojumu.
Aprakstošie jeb apzīmējošie un norādošie – žesti, kas akcentē verbālo (vārdos izteikto) informāciju. To vidū var nosaukt “rādītājus” (norādošais pirksts vai plauksta) un “piktogrāfus” (mēģinājumi ar roku palīdzību parādīt kāda ķermeņa izmērus, formu, konfigurāciju). Gandrīz katrs runātājs izmanto arī “bītus” – lielākus vai mazākus rokas vēzienus, ar kuru palīdzību runātājs uzsver savus nolūkus. Samērā bieži novērojami arī “ideogrāfi” – roku kustības, ar kuru palīdzību runātājs apvieno dažādus priekšmetus, domas kopā. Lielākā daļa šo žestu tiek lietoti samērīgos daudzumos un apzināti, izņemot “bītus”. Pārāk bieža un lieka “bītu” lietošana norāda par runātāja satraukumu. Šie apzīmējošie žesti, kurus bieži sauc arī par ilustratoriem, ir ļoti uzskatāmi un parasti neizraisa klausītāju nepatiku. Vienīgi norādošie pirksti un dūres belzieni pa galdu, sevišķi ja tie atkārtojas, var izraisīt klausītāju negatīvu attieksmi, jo tie asociējas ar autoritārām un pat diktatoriskām iezīmēm.