Cilvēki bez identitātes22

Tas viss šķistu slims izdomājums, ja vien 2002. gadā pati Ziemeļkorejas valdība neatzītos, ka 20. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados slependienestu vajadzībām nolaupīja 12 Japānas pilsoņus. Megumi Jokota bijusi viena no viņiem. Šie cilvēki  gan paziņoja, ka Megumi 29 gadu vecumā izdarījusi pašnāvību. Sievietes pelnu urnu nodeva vecākiem, kuri neticēja savas meitas pašnāvībai un nodeva pelnus DNS analīzu veikšanai. Šokējoši, bet analīzes skaidri uzrādīja, ka tie nav Megumi Jokotas pelni. Lai arī Megumi tagad jau ir pusmūža sieviete un nav ne mazākās jausmas, kas ar viņu noticis un kas viņa ir. Skaidrs ir tikai viens, ka viņas vārds vairs nav Megumi Jokota. Tomēr viņas vecāki turpina meklēšanu cerībā, ka meita ir dzīva, kaut kur...

1912. gada 23. augustā Lesiju un Pērsiju Danbarus piemeklēja jebkura vecāka ļaunākais murgs, kad makškerēšanas laikā pie Sveizija ezera (ASV) pazuda viņu nieka četrus gadus vecais dēls Roberts. Pēc astoņu mēnešu meklēšanas puisēnu atrada kāda Viljama Kantvela Voltersa aprūpē. Volteru aizturēja par bērna nolaupīšanu, bet Robertu atgrieza pie viņa vecākiem. 

Tomēr Roberta Danbara stāsts ar šo vien nebeidzas. Sieviete vārdā Džūlija Andersone paziņoja, ka  puisēna identitāte ir noteikta kļūdaini un pie Voltera atrastais puisēns nemaz nav pazudušais Roberts. Vēl jo vairāk, Andersone paziņoja, ka tas esot viņas dēls Čārlijs Brūss Andersons. Īpaši neizpētot Andersones sniegtos argumentus, zēnu tomēr atgrieza Danbaru ģimenē. 

Par spīti visam pirms apmēram desmit gadiem Roberta Danbara mazbērni neizturēja un nolēma līdz galam atrisināt gandrīz simtgadi ģimeni vajājušo mistēriju. Gan Roberta Danbara mazbērniem, gan viņa brālim veica DNS analīzes, kuras parādīja, ka starp šiem cilvēkiem nav radniecības un pirms teju simts gadiem atrastais puisēns nebija Roberts. Roberta Danbara patiesais liktenis un ‘’nepareizā’’ Bobija Danbara identitāte paliek neatklāti noslēpumi. 

 ‘’The Poe Toaster’’ (’’Po tosta uzsaucējs’’) ir iesauka, kura dota noslēpumainam cilvēkam, kurš no apmēram 1949. gada līdz 2009. gadam, neizlaižot nevienu gadu, naktī uz Edgara Alana Po dzimšanas dienu (19. janvārī)  apmeklēja slavenā rakstnieka kapu Baltimorā, Merilendā un atstāja pie kapakmeņa trīs sarkanas rozes un jau atvērtu pudeli konjaka. 

Veicis tradicionālo rituālu, melnās virsdrēbēs, baltā šallē un melnā platmalē tērptais tēls noslēpumaini pameta kapsētu un pazuda miglainajā un naksnīgajā kapsētas apkārtnē. Cilvēki katru gadu pulcējās kapsētā, lai ieraudzītu mīklaino Edgara Alana Po pielūdzēju. Par spīti daudzo cilvēku klātbūtnei šis cilvēks tik un tā ieradās kapsētā ierastajā laikā un atstāja pie rakstnieka kapa trīs rozes un konjaka pudeli. 

Balstoties uz aculiecinieku teikto, sākotnējais ‘’Tosta uzsaucējs’’ kapsētu apciemoja no 1949. gada līdz 1998. gadam, kad šo rituālu nodeva savam pēcnācējam. 2006. gadā aculiecinieki centās ar varu uzzināt cilvēka identitāti, tomēr mēģinājums bija neveiksmīgs. Kopš šīs reizes noslēpumainais vīrietis ieradās kapsētā vēl tikai dažus gadus un kopš 2009. gada vairs nav redzēts. Tā vien šķiet, ka vairāk nekā 60 gadus piekoptā tradīcija ir pārtraukta. Noslēpumainā cilvēka identitāte tā arī palikusi neatklāta.