Ziemeļkarolīnas piekrastē atrodas Negshedas (Nags Head) pilsētiņa, kur vēl šodien var dzirdēt leģendu par latviešu jūrniekiem. Kad tās tuvumā tika torpedēts kuģis ar Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, tās kapteinis esot komandu sūtījis uz laivu, bet pats steidzies noņemt karogu. Un kad karogs ticis nolaists, kuģis pārlūzis uz pusēm un nogrimis, gandrīz paņemot līdzi dzelmē arī kapteini. Katrā leģendā ir arī daļa patiesības.
Ciltvaira iela letiņu piemiņai.20
1565
0
Godinot latviešu jūrniekus pilsētā viena no ielām ir nosaukta kuģa ‘’Ciltvaira’’ vārdā. Pludmales pilsētiņa nav liela, tās platība ir tikai 17,2 km 2 un Ciltvaira ielas garums ir 0,17km, bet pilsētiņā notiek piemiņas pasākumi bojā gājušajiem jūrniekiem. Un tie nav tikai latviešu jūrnieki. Tuvākā un tālākā apkārtnē šeit atdusas daudzi kuģi un to jūrnieki.
Un tagad pievērsīsimies pašam kuģim ar nedaudz dīvaino vārdu- ‘’Ciltvaira’’.
Kuģis būvēts Sanderlendā (Lielbritānija). Pēc tā pabeigšanas 1905.gada martā tas kuģojis gan zem Lielbritānijas, gan Beļģijas, gan arī Igaunijas karogiem. Latvijā tas nonāk 1935.gadā un kļūst par Latvijas Kuģniecības sabiedrības īpašumu un veic komercpārvadājumus galvenokārt Rietumu puslodē.
Pēc Latvijas okupācijas visiem Latvijas kuģiem bija pavēlēts nomainīt karogus. Tiem, kuri atradās Latvijā, nebija izvēles. Bet 9 tirdzniecības kuģi atradās tālu no jaunizveidotās valsts un 8 kuģu apkalpes atteicās pakļauties šiem noteikumiem un saglabāja Latvijas karogu. To vidū bija arī ‘’Ciltvaira’’. 1941.gadā tas sāka piedalīties ASV- Lielbritānijas stratēģiskā rakstura kravu pārvadājumos Atlantijas un Klusajā okeānā, lepni kuģojot zem sarkanbaltsarkanā karoga. Šis lēmums gan sagādāja daudz nepatikšanu mājās palikušajām ģimenēm. Bet tas jau ir cits stāsts.
Reklāma
1942.gada 17.janvārī ‘’Ciltvaira’’ devās ar kārtējo kravu no Norfolkas uz Savanu. No sabiedrotajiem nebija nekādu brīdinājumu par daudzajiem kuģiem, kas nesen tika nogremdēti pie Karolīnas krastiem, kurp veda arī latvju kuģa ceļš. Tas nebija maskēts un gāja taisnā kursā, nevis zigzagā, kā to parasti darīja kuģi, lai izvairītos no zemūdeņu uzbrukumiem. 19.janvāra agrā rītā ‘’Ciltvaira’’ nonāca bīstamajā zonā, Haterasa raga apkaimē, kur tos sagaidīja vācu zemūdene.
Plkst.4.03 kuģa kreisajā sānā ietriecas torpēda un uzsprāgst mašīntelpā, nogalinot divus kurinātājus un ievainojot mehāniķi Miķeli Sniķeri. SOS signālu neizdodas noraidīt, jo nodziest elektrība. Jāglābjas tikai pašu spēkiem.
Lielās glābšanas laivas ir bojātas. Kapteinim Kārlim Šķērbergam un vecākajam mehāniķim Kārlim Seržantam izdodas ūdenī nolaist divas mazākās laivas, kurās jāsatilpst visai komandai. Ievainotais mehāniķis tiek iecelts pirmais un netiek aizmirsts arī šunelis un kaķis, jo arī tie ir komandas locekļi.
Lai arī kuģis ir pamatīgi cietis, tas spītīgi turējās uz ūdens. Tad viena laiva atgriežas, lai no tā paņemtu kuģa dokumentus, kādu nebūt apģērbu un mastā uzvilktu SOS signālkarogu. Tagad atlika tikai gaidīt uz palīdzību.
Gaismai austot jūrniekus uzņem tankkuģis ar Norvēģijas karogu. Kapteinis nolemj atgriezties kuģī, kurš vēl joprojām turas un nevēlas grimt. Kopā ar 8 brīvprātīgajiem tas dodas uz kuģi. Vispirms norvēģi, pēc tam arī brazīlieši mēģināja ‘’Ciltvairu’’ buksēt, bet kuģis bija smagu. Kapteiņa cīņa par savu kuģi bija izmisīga. Liekas, ka arī kuģis neparko negribēja padodies. Izmisīgā un neprātīgā cīņā. Tauvas trūka, bet Šķērbergs atkal un atkal pierunāja visus nepadoties. Bet katrā situācijā pienāk brīdis, kad jāpadodas. Galu galā gandrīz ar varu neprātīgos latviešus no kuģa noceļ.
‘’Ciltvaira’’ mira lēni un negribīgi. Pilnībā nogrima tikai pēc divām dienām, bet komanda zaudēja tikai divus savus biedrus. 9 izglābušies jūrnieki nonāca Ņujorkā, 21- Čarlstonā (Dienvidkarolīna).
Tāds ir šis stāsts par mūsu jūrniekiem. Viena no daudzajām epizodēm jūrniecības vēsturē, kas pierāda, ka latvieši tik viegli nepadodas.
Tev patiks šie raksti
skolā šadas lietas nestāstīja vēstures stundā. 
