Cik daudz zini par islāmu?27

Žēlastības dāvanu došana trūcīgajiem ir būtisks islāma elements. No visiem veidiem, kā kāds var ziedot nabagiem, visparastākais ir nomaksa ar nodokli, kuru dēvē par zakāt un kas ir viens no islāma Pieciem pīlāriem. Zakāt lielumu, kas jānomaksā atsevišķiem cilvēkiem, aprēķina procentos no cilvēka bagātības. Ienākumus no ši nodokļa izdala nabagiem, kā arī, lai palīdzētu citiem trūcīgajiem sabiedrības locekļiem. Papildu zakāt katrs cilvēks var personīgi ziedot kopienas labā. Ar šo naudu iespējams nodrošināt sabiedrībai lietderīgas ierīces, kā, piemēram, šo sabiedriskā dzeramā ūdens strūklaku Stambulā Turcijā. Daudzas musulmaņu zemes atrodas sausajos dabas apgabalos, tādējādi naudas ziedojums kādas strūklakas ierīkošanai ir īpaši lietderīgs darbs.

Zakāt parasti nomaksā naudā, bet to var nokārtot arī ar precēm. Abos gadījumos maksājumu likmi nosaka, sākot ar 2,5% no personīgās bagātības. Personīgā māja un citas nepieciešamākās lietas netiek ņemtas vērā, aprēķinot šī nodokļa lielumu. Vārds zakāt tulkojumā nozīmē "attīrīšana", jo uzskata, ka,brīvprātīgi ziedojot daļu no savas bagātības, attīra atlikušo daļu. Arī ne tikai ar mantu dod ziedojumus, bet arī ar ēdienu. Dažos musulmaņu Indijas reģionos izmanto milzīgus zupas katlus degh, lai gatavotu ēdienu brīvā dabā. Pie Adžmeras svētnīcas izmanto divus degh, lai gatavotu ēdienu trūcīgajiem, un svētnīcas apmeklētājiem var veikt brīvprātīgus pārtikas ziedojumus šiem kopējiem katliem.

Runājot par gavēšanu. Kad Muhameds saņēma savu pirmo Korāna atklāsmi Ramadāna mēnesī, un islāma šim mēnesim ir īpaša nozīme. Ik dienas Ramadāna laikā musulmaņi gavē no saullēkta līdz pat saulrietam, atturoties no ēdiena, dzēriena un seksuālajām attiecībām. Lai gan šīs gavēnis jeb saum ir viens no islāma pīlāriem, tomēr visiem nav jāaturas no ēdiena. Piemēram, tie, kas ir pārāk slimi, lai iztiktu bez ēdiena, sievietes stāvoklī un mazi bērni ir atbrīvoti no šim saistībam. Ramadāna mēnesī pēc gavēņa pārtraukšanas saulrietā musulmaņi ietur vieglu maltīti, kas sastāv no pāris datelēm un ūdens. Saulrieta lūgšanām seko galvenā ēdienreize. Tā ir kārtīga maltīte, kas tomēr nedrīkst būt pārāk liela, jo musulmaņi iesaka atturēties no pārāk lielas ēšanas pēc dienu ilga gavēņa. Turklāt vieglā uzkoda jau nedaudz ietur vienkāršu maltīti, piemēram, dādzeņu zupu ar maizi. Ramadāna beigās jeb Id-al-fitr svētki "gavēņa pārtrukšana", notiek noteik kopienas lūgšana atklātā vietā (vai arī pie mošejas), kur nabagiem izdala dāvanas un arī draugi apmainās ar dāvanām.

Pēdējais no islāma pīlāriem ir svētceļojums jeb hadž. Visu musulmaņu mērķis ir vienreiz dzīvē doties šajā "vislielākajā svētceļojumā". Hadžs ietver veselu virki rituālu, kas notiek ik gadu vairāku dienu garumā Svētajā mošejā Mekā, kā arī blakus esošajos rajonos Mīnā, Muzdalifā un Ārafātā. Mazais svētceļojums uz Meku, kuru pazīst ar nosaukumu umra, ir hadža daļa, bet to var veikt arī vienatnē jebkurā gada laikā. Ierodoties Mekā, svētceļotāji veic umra - viņi septiņas reizes iet apkārt Kaabai un lūdz Dievu pie Ābrahāma vietas. Pēc tam, godinot Abrahāma vecākā dēla Ismaēla mātes Hagaras piemiņu, svētceļotāji, vispirms padzēruši ūdeni no Zamzama akas, skrien turp un atpakļ starp diviem pakalniem, kurus dēvē par Safā un Marva. Pēc umra veikšanas svētceļotāji atstāj Meku un dodas uz Arafātu un lūdz grēku piedošanu. Runā, ka tas ļauj svētceļotājiem izbaudīt Pastarās tiesas dienas prieku, kad viņi augšāmcelsies no mirušajiem, viņu dvēseles stāsies Allāha tiesas priekšā un, ja viņi būs to pelnījuši, nokļus paradīzē. Atpakaļceļā viņi apstājas Muzdalifā, kur pirms atgriešanās Mīnā viņi pavada nakti atpūšoties, lūdzot Dievu un lasot oļus. Trešajā deinā viņi met septiņus oļus uz vislielāko no trim akmens pīlāriem, kas simbolizē Sātana kārdinājumu. Turpmākās divas dienas svētceļotāji paliek Mīnā un turpina sviest oļus uz pīlāriem. Viņiem arī jāupurē dzīvnieks. Tad viņi mazgājas, apgriež matus vai nodzen tos pavisam, tādējādi simbolizējot jaunu sākumu, un, atgriežoties Mekā, pēdējo reizi apmet setiņus lokus ap Kaabu. Kaaba ir akmens celtne, kuras šķērsgriezums ir 13m. Tā atrodas Svētās mošejas centrā Mekā. Tā ir Dievam veltīta svētnīca jau kopš Ādama laikiem. Kaabu pārklāj ar melnu auduma gabalu, kurā ar zelta diegu izšūtas Korāna vārsmas. Katru gadu šo pārklājumu atjauno un vecā pārklāja gabaliņus izdala. Pret tiem izturas ar pienācīgu ceiņu, kā, piemēram, pret šo gabaliņu, kas kādreiz atradās Kaabas iekšienē.

Runā, ka Kaabu dibinājis cilvēces tēvs Ādams, kuru musulmaņi uzskata par pirmo pravieti. To pārbūvēja Abrahams un viņa dēls Ismaēls. Vienā Kaabas stūrī atrodas Melnais akmens - meteorīts, kuru, pēc nostāstiem, izmantojis Ādams, kad viņš pazuda, un peč tam to atkal atrada Abrahāms un novietoja to pašreizējā vietā. 

Attēlā redzama reliģiskā svētnīca jeb Mošeja. Mošejas ir celtnes, kuras īpaši izmanto lūgšanām, un tās ir atvēras visu nedēļu. Turklāt musulmaņu kopienas ietvaros mošejas pilda vairākas citas funkcijas. Tajās noteik reliģiskas diskusijas, kā arī tiek organizēts izglītības un labdarības darbs. Vairums mošeju kalpo kopienas vajadzībām un veido vietējās sabiedrības garīgo centru. Mošejas ceļ un uztur veitējie iedzīvotāji, lai gan bieži to uzturēšanai izmanto bagātnieku ziedojumus. Katrā pilsētā ir viena galvenā mošeja, kur notiek piektdienas lūgšanas. Mošejas ievērojami atškiras dizaina un iekārtojuma ziņā - no vienkāršām, pieticīgām telpām līdz pat plašam, greznām celtnēm - nepastāv viens noteikts standarts. Īstenībā viss, kad nepieciešams, ir telpa, kurā kopiena var lūgt Dievu, un kaut kādā norāde Mekas virzienā. Ieejot mošejā, jāievēro noteikti uzvedības un ģerbšanās noteikumi. Pirms ieiešanas mošejā cilvēkam jānovelk kurpes un jāapsedz galva, un nereti sievietēm mošejā tiek ierādīta atsevišķa vieta. Torņi jeb Minareti ir mošejas augstākais punkts, no kura tradicionāli muedzins aicina uz lūgšanām. Minaretus ceļ dažādos arhitektūras stilos. Tie var būt grezni rotāti vai pavisam vienkārši, četrstūraini, daudzstūraini, apaļi, slaidi vai smagnēji. Tradicionālais mošejas apgaismojums ir aizdegtas eļlas lampas.

Tagad nedaudz par izglītību. Izglītība bijusi ievērojama loma islāma pasaulē. Bērni skolā mācījās no galvas deklamēt Korāna tekstu. Kad viņi bija to apguvuši, viņi varēja kļut par augstāka līmeņa skolas - medreses - skolēniem. Vēl augstāku izglītību varēja iegūt universitātē. No paša sākuma musulmāņu izglītība veidojās uz reliģiskiem pamatiem un augstās prasības nodrošināja akadēmiski izglītotu cilvēku sagatavošanu dažādās nozarēs, sākot ar matemātiku un beidzot ar dzeju. Lielās pilsētās, kā, piemēram Bagdadē Irākā un Damaskā Sīrijā, veidojās izglītības centri, un tajos bija bibliotēkas, kas nereti bija daudz lielākas par bibliotēkām Rietumu pilsētās un universitātes. Islāma zinātne nav balstīta tikai uz Korāna studijām. Kāds slavens teiciens musulmaņu zinātniekiem iesaka: "Meklējiet zināšanas līdz pat Ķīnai!". Viduslaikos labi pazīsatami musulmaņu zinātnieki darbojās daudzās jomās - no astronomijas un matemātikas līdz pat medicīnai un dabaszinātnēm, un vairumā šo nozaru viņu idejas bija progresīvākās pasaulē. Lielāko tiesu savu zināšānu islāma zinātnieki guva no senās pasaules. Viņi tulkoja Senās Grieķijas zinātnieku darbus, ceļot gaismā informāciju, kas bija zaudēta vai piemirsta. Iepazinušies ar antīko mantojumu, musulmaņu zinātnieki paši radīja izcilus darbu, rūpīgi pierakstot visus savus atklājumus.

Dzejas deklamēšana vai pieskaņošana mūzikai Arābijā vienmēr bijusi svarīga pat vēl pirms Muhameda laikiem. Tā bija iecienīta arī vēlāk. Paralēli reliģiskiem jautājumiem izplatītas dzejas tēmas bija mīlestība un politika.