Ciemos pie daktera64

Gadsimtiem ilgi dzīvsudrabu izmantoja, lai ārstētu vairāk vai mazāk visu. Nobrāzi celi? Uzsmērē dzīvsudrabu. Aizkavējās mēnešreizes? Iespraud tur dzīvsudraba svecīti. Dzīvsudrabs ir toksisks pēc vella. Saindējoties ar to tiek nelabvēlīgi skartas visas orgānu sistēmas ar visām no tā izrietošajām sekām. 

Erektīlo disfunkciju jeb impotenci cilvēks ir centies ārstēt kopš parādījās uz šīs planētas, taču tad impotents atklāja elektrības maģiskās īpašības. Elektriskās gultas, elektriski stieņi jūsu loceklim un citas ierīces tika piedāvātas, lai atgūtu vīrišķo spēku un liktu loceklim atdzīvoties gluži kā Frankenšteina monstram. Reklāmas, kas piedāvāja dažādus peņa elektrošokerus, 19. gadsimtā bija visai ierasta lieta.

Tu sēdi pie psihiatra un stāsti viņam savu bēdu. Un tad viņš saka - "Man ir risinājums jūsu depresijai. Es iebāzīšu šo 20 cm garo stieni jūsu deguna dobumā, tad ar āmurīti to iedauzīšu smadzenēs un drusku pavirpināšu, lai samaltu daļu jūsu smadzeņu. Galvoju, ka jums vairs nebūs depresijas. Esmu dakteris." 20. gadsimta pirmajā pusē šāda procedūra, kuru sauca par lobotomiju, bija ierasta, lai ārstētu gandrīz visas psihiskās slimības. 1949. gadā šīs metodes atklājējs pat saņēma Nobela Prēmiju. 70'000 cilvēkiem veica šo operāciju, kamēr atbildīgās iestādes saprata, ka stieņa bāšana smadzenēs varbūt nav laba ideja.

Par lobotomijas vectēvu var uzskatīt trepanāciju, jeb caurumu urbšanu galvaskausā, lai mazinātu tajā spiedienu. Trepanācijas pēdas ir atklātas pat uz 8000 gadus veciem galvaskausiem. No viduslaikiem līdz pat 20. gadsimtam to izmantoja, lai mazinātu galvassāpes un migrēnas lēkmes. Dažās Amerikas indiāņu ciltīs to veica arī kosmētiskos un eksperimentālos nolūkos, sak - "skaistāks būsi ar caurumu galvā."

Viscaur vēsturē bija tādi cilvēki, kas uzskatīja, ka atslēga uz veselību slēpjas paša vai cita cilvēka ekskrementos. Urīnam piedēvēja īpašības ārstēt bezgalīgi lielu skaitu slimību. Problēmas ar ādu? Ierīvē tajā urīnu. Bija pat tādi, kas veica urīna klizmas. Urīnterapiju pielieto vēl mūsdienās, bet nav nekādu pierādījumu, ka tā spēj cilvēku izārstēt no kādas slimības. Toties ir pierādījumi, ka tā liek tev pamatīgi smirdēt.

Asiņu nolaišanu sāka veikt antīkie grieķi un to cilvēki turpinaja darīt līdz pat 19. gadsimtam, lai ārstētu...nu principā visu. Ja senos laikos tu saaukstējies, tad visticamāk tas bija tādēļ, ka tevī ir pārāk daudz asiņu - tā viņi sprieda. Visa šī prakse balstījās uz četru šķidrumu teoriju. Senie cilvēki domāja, ka slimība cilvēku piemeklē tad, kad mainās četru šķidrumu (asiņu, flegmas, dzeltenās žults un melnās žults) attiecība ķermenī. 

20. gadsimta vidū modē nāca slaids augums. Tievas sievietes - tas bija skaisti. Principā nekas jau nav mainījies arī mūsdienās. Taču tolaik modē bija arī visādas notievēšanas tabletes. Liela daļa patiešam palīdzēja, bet bija arī tādas, kas izraisīja atkarību un cilvēks nespēja pārstāt tās lietot. Un tas ir tikai loģiski, ja ņem vērā, ka tabletes saturēja labu devu amfetamīna.

Ak šīs sievietes ar savu mainīgo garastāvokli. Gan jau čaļi zin, par ko es runāju. 19. gadsimtā pārāk mainīgu sievietes garastāvokli uzskatīja par slimību. Šādu diagnozi uzstadīja gandrīz vai katrai Viktorijas laikmeta sievietei. Dakteris šādos gadījumos izrakstīja vienkāršu metodi - vaginālo masāžu. Tieši šim nolūkam izgudroja vibratoru. Es ceru, ka tagad tu saprati kā nomierināt savu pārāk satraukto meiteni ;)