Ceļojums uz Hitlera pazemes cietoksni11

Mūsdienās šeit ir Polijas teritorija Vācijas pierobežā, bet iespaidīgā pazemes pilsēta saglabājusies. Militāristu vietā tagad te saimnieko sikspārņi — lielākā kolonija Eiropā. Kara objekts pārtapis par dabas liegumu. Kopš 2004. gada piecās tūrēs nacistu pazeme izpētīta diezgan sīki. „Tikai pazemē vien kopumā pavadījām gandrīz mēnesi,” rēķina Vlads, kriptofizikas biedrības „Necton” priekšsēdētājs. Viņa komanda uzzīmējusi līdz šim precīzāko objekta plānu. Kartē dzeltena līnija stiepjas pār mežiem, laukiem, upēm. Dzīvē tie ir kopgarumā vairāk nekā 100 kilometru, bez atzariem 24,5 kilometri pazemes dzelzceļa. Aizmirsa uzspridzināt tiltu Dziļums ir no 37 līdz 62 metriem. Un vēl atrasta 18 metru dziļa aka ūdens ņemšanai. Vācieši vērienīgo būvniecību sāka 1935. gadā, lai militāri nostiprinātu toreizējo Austrumprūsiju. Hitlers personiski ieradās novērtēt, kā veicas, un deva zaļo gaismu. Pēc gada fīrera domas mainījās, naudas plūsmu „piegrieza”, tāpēc daudzi tuneļi beidzas ar strupceļu ķieģeļu sienā — visus grandiozos plānus neīstenoja. Virszemē ir dzoti ar lielgabaliem, mīnmetējiem, ugunsmetējiem. Pazemē tuneļus vajadzēja segt ložmetējniekiem. Transportam izmantoja dzelzceļu — pa tuneļiem stiepjas sliedes, bija iekārtotas stacijas, uz virszemi veda lifti. Par spīti vērienīgajai aizsardzībai pazemes pilsēta 1945. gadā krita trīs dienās, tikai viens dzots karoja divarpus nedēļas. Astoņi kareivji galu galā padevās, divi gāja bojā. Nacisti nedomāja, ka šeit būs niknas kaujas, apgādē priekšroku deva citām vietām, pazemē nebija neviena virsnieka, kurš pārzinātu cietokšņu kauju īpatnības. Turklāt vācieši aizmirsa uzspridzināt vienu tiltu, un sarkanarmietis majors Karabanovs pirmais pārrāva aizsardzību. Viņa tanks joprojām apskatāms goda vietā uz postamenta.

Leģenda par tuneli līdz Berlīnei Komunistu laikos šeit atradās PSRS armijas daļa, kas uzmanīja, lai vietējie nelien aizliegtajā zonā, un ieejas uz pazemi aizmetināja. Kopš tā laika uz sienām palikuši dembeļu autogrāfi — zaldāti pirms došanās mājās atstājuši savus vārdus. Daudzi nemaz nezināja par tuneļu sistēmu, līdz 1967. gadā armijas daļu apmeklēja padomju kara prokurors Čerkašins. Kā jau tādās vizītēs tolaik ierasts, priekšnieki pacilāja pa glāzītei un viesa izklaidēšanai parādīja viņam, kas slēpjas pazemē. Prokurora uzņemtā fotogrāfija bija vienīgā liecība „Necton” rīcībā pirms pirmā brauciena. Bijusi leģenda, ka viena līnija pat stiepusies līdz Berlīnei, bet tā nav taisnība. Līdz 1975. gadam materiāli par šo vietu bija slepeni, pēc tam kļuvuši pieejami. „Necton” pētnieki Maskavā armijas arhīvā atraduši filmu, kur iemūžināta kara lidmašīnu rūpnīcas demontāža izvešanai uz PSRS — arī tāda bija ierīkota pazemē. Elektrostacija kara gadījumam Ar militāro objektu izpēti Vlads aizraujas kopš 1992. gada: „Tiklīdz krievu armija aizgāja, viss sākās. Biju jauns gurķis, bija interesanti paskatīties.” Pirmais objekts gan bija nevis PSRS karabāze, bet Kārļa Ulmaņa laika slepenā elektrostacija, iebūvēta kalnā pie Bābelītes ezera. Tā bija paredzēta kara laikam, lai apgādātu ar enerģiju slimnīcas, tramvaju līnijas, uzņēmumus. Neviens lāgā nezināja, kas šeit atradies, un Vladam ar domubiedriem radās vēlme „rakt dziļāk”. Ne tikai izložņāt pamestas ēkas un drupas, bet arī izzināt to pagātni arhīvos, uzzīmēt plānus, datorgrafiskus modeļus, atklājot, kas kur bijis. Izdevies atrast večuku, kurš 1942. gadā kā enerģētikas students bijis šajā elektrostacijā, toreiz to izmantoja vācieši. Kā laikmeta liecinieks viņš parādījis, kur bijis tvaika katls, kur turbīna. Vladam izdevās sazināties ar turbīnu ražotāju — firma joprojām darbojas, tai ir pārstāvniecība Vīnē. „Viss ir vēsture, kas citādi pazudīs. Pēc kāda laika atkal atradīs mežā bunkuru, un radīsies jaunas baumas.”