Cēlie Samuraji4

Ap 10. gs. daudzi no šiem karavīriem bija izveidjuši gandrīz autonomus bruņotus formējumus - samuraju klanus. No klanu vadoņiem (daimjo) imperators rekrutēja provinču gubernatorus. Katra šāda samuraju klana iekšienē attīstījās strikti noteikta hierarhija, disciplīna un militarizēts dzīvesveids. Arī samuraju klanu savstarpējās attiecības noteica vasaļattiecību hierarhija - vājākie, mazākie klani bija lielāko, dižciltīgāko klanu (vairāku samuraju klanus - piemēram, Taira, Minamoto - saistīja asinsradniecības saites ar imperatora ģimeni) vasaļi, bet visi klani bija imperatora vasaļi. Vienīgais samuraju uzdevums bija kalpot savam klanam karā un vingrināties kaujas prasmēs miera laikā.

1160. gadā vienu samuraju no Taira klana iecēla par sangi - "imperatora padomnieku" Lielajā Valsts Padomē - pirmo reizi Japānas vēsturē samurajs izpelnījās tik augstu rangu valsts pārvaldē. 1167. gadā viņš kļuva par premjerministru, koncentrējot savās rokās visu reālo varu valstī. Nākošās izmaiņas, kas ietekmēja samuraju statusu, bija pēc asiņaina kara starp Taira un Minamoto klaniem, kurā uzvarēja Minamoto. Klana vadonis Joritomo ieradās 1190. gadā Kamakurā uz audienci pie imperatora un eksimperatora un tika iecelts par gondainagonu, t.i. galveno padomnieku un taisjo - Iekšējās pils Kreisā spārna pavēlnieku. ( viņa attēls virs šī teksta)

Samurajiem ir īpašs uzvedības un goda kodekss, ko sauc par Bušido. Bušido (no japāņu - "karavīra ceļš") ir samuraju uzvedības un goda kodekss. Bušido kodekss pieprasīja no kareivja bezierunu pakļaušanos un kara mākslas atzīšanu par vienīgo vīrieša cienīgo nodarbi. Rietumu literatūrā tos pieņemts saīsināti dēvēt par "samuraju uzvedības kodeksu". Vienotu, vispārpieņemtu šādu normu nav bijis - šādas didaktiskas pamācības tika radītas atsevišķos samuraju klanos iekšējām vajadzībām.

Apzīmējums "samurajs" atvasināts no darbības vārda "saburau" - "sargāt, kalpot". Sākotnēji apzīmēja tikai bruņotus imperatora kalpus, bet laika gaitā tie izvērtās par atsevišķu kārtu, līdzīgu bruņiniekiem viduslaiku Eiropā.

Lai gan samurajiem bija ļoti liela ietekme un vara, tie nebija augstākā kārta Japānā. Samuraji kalpoja aristokrātiem un protams valdniekiem.

Šķiet, neviens no aukstajiem ieročiem nav tik ļoti mitoloģizēts kā Japānas samuraju zobens katana, kas bieži vien tiek dēvēts arī par Samuraja dvēseli. Katanas garums ir apmēram 60 - 73cm. Zobena izgatavošana bija ilgs un sarežgīts process, kura laikā tika ņemtas vērā metāla karsēšanas īpašības. Metālu sakarsēja līdz 800 grādiem pēc celsija. Metālu nedrīkstēja atdzesēt lēnām. Veidojot katanu, metālu atdzesēja ātri, lai mainītu tā blīvumu un tā struktūru.

Samuraju uzticīa kungam bija neizmērojami liela. Harikiri, jeb seppuka ( šis apzīmējums ir vairāk lietots Japānā) ir samuraja pašnāvība uzšķēržot vēdera dobumu. Zināms, ja samurajs izrādīja negodu vai apkaunoja savu kungu, viņš pats brīvprātīgi veica šo rituālu.

1192. gadā Joritomo tika iecelts par sei-i tai-sjogun - "armijas virspavēlnieku, barbaru pakļāvēju" (jeb vienkārši par sjogunu). Tika izveidots virspavēlnieka "ģenerālštābs", jeb reālā valdība valdībā - Kamakura Bakufu ("bakufu" - karavadoņa štābs). Šādu sistēmu vēstures literatūrā dēvē par sjogunātu, un tas saglabājās Japānā līdz pat 1868. gadam (mainoties gan sjogunu dinastijām), kad to pēc Bosin kara likvidēja imperators Meidzi. Pēc Meidzi reformas samuraju kārta tika likvidēta, tiem aizliegts nēsāt kārtu apliecinošus atribūtus (divus zobenus).19.gs 70 gados Japānā uzplauka modernisma laiks, kurā nebija vietas samurajiem un viņu tradīcijām.