Brīvības cīņu varoņi - divi pulkveži8

Tuvojas Lāčplēša diena, kad pieminam savas tautas varoņus, kuri 1919.- 1920. gadā izkaroja Latvijas neatkarību. Šis stāsts ir par divu Latvijas armijas pulkvežu — vietalvieša Visvalža Dūma un odzienieša Jāņa Žīda dzīvi, cīņām un likteņiem. Šo abu virsnieku dzīves gājumā ir daudz kopīga- viņi abi dienēja latviešu artilērijas vienībās 1. pasaules karā un Brīvības cīņās, abi tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni, abi sasniedza pulkveža dienasta pakāpi Latvijas armijā , un abu dzimtās mājas ir tagadējā Pļaviņu novada Aiviekstes pagasta teritorijā.

VISVALDIS DŪMS

Dzimis 1892. gada 28. februārī Cēsu apriņķa Vietalvas pagasta "Ļūļās" zemkopju Andreja un Edes Dūmu ģimenē. Viņa tēvs bija turīgs saimnieks un dēlam sniedza iespēja iegūt labu izglītību. Pēc Stukmaņu pamatskolas un Jēkabpils pilsētas skolas beigšanas, Visvaldis Dūms mācījās Belostokas komercskolā (pilsēta Polijas austrumos, tolaik atradās Krievijas impērijas sastāvā), bet vēlāk studēja ķīmiju Rīgas Politehnikumā.

Ķīmiķis un artilērists

Pirmā pasaules kara laikā V.Dūmu iesauca Krievijas armijā, un no 1916. gada 2. janvāra līdz jūnijam jauneklis mācījās lielkņaza Konstantīna artilērijas skolā Sanktpēterburgā. Pēc tās sekmīgas beigšanas Visvaldi Dūmu paaugstināja par praporščiku un nozīmēja dienēt 4. Sibīrijas artilērijas brigādē. Par nopelniem 1. pasaules kara kaujās V.Dūms tika apbalvots ar Staņislava III šķ., Annas III un IV šķ. ordeņiem, kā arī 1917. gada 15. janvārī tika paaugstināts par podporučiku. Viņš ir piedalījies daudzās Pirmā pasaules kara kaujās arī Latvijas teritorijā (pie Ķekavas, Rīgas un Siguldas). Pēc demobilizēšanās no Krievijas armijas Visvaldis Dūms izmantoja savas ķīmiķa zināšanas un artilērista pieredzi lielgabalu lādiņu un lidmašīnu bumbu izgatavošanā un izmēģināšanā. 1918. gada 16. novembrī viņu iesauca dienestā sarkanās armijas 2. padomju latviešu lidotāju nodaļā, taču vēlāk viņš no tās dezertēja, lai iestātos neatkarīgās Latvijas bruņotajos spēkos.
1919. gada 2. jūnijā Visvaldis Dūms brīvprātīgi pievienojās LR Ziemeļlatvijas brigādei, kas cīnījās Igaunijas armijas sastāvā, lai atbrīvotu Latviju no lieliniekiem un vēlāk arī no vācu karaspēka. Viņu iecēla par 2. Cēsu smagās artilērijas baterijas jaunāko virsnieku leitnanta dienesta pakāpē. 2. Cēsu baterijai bija nozīmīga loma kaujās ar baltvācu Landesvēru un vācu Dzelzs divīziju Cēsu apkaimē. Par šajās kaujās parādīto drosmi un nopelniem viņu paaugstināja par virsleitnantu un baterijas komandieri.
21. augustā virsleitnanta Visvalža Dūma vadītā baterija ieradās Pļaviņās, kur tobrīd bija izvietots Latvijas armijas austrumu frontes štābs (par to vēl tagad liecina 1934. gadā atklātā, vēlāk komunistu iznīcinātā un Atmodas laikā no jauna uzliktā piemiņas plāksne pie Apeltofta nama Odzienas ielā). Saņēmusi jaunu uzdevumu, baterija devās uz pozīcijām pie Trepes stacijas, un piedalījās Līvānu atbrīvošanu no sarkanās armijas daļām.

Palīdz nosargāt Rīgu

Tā kā 1919. gada vasaras beigās- rudens sākumā ap Rīgu pakāpeniski savilkās monarhistisko vācu un krievu karaspēks Pāvila Bermonta un Rīdigera fon der Golca vadībā, 27. septembrī 2. Cēsu smago bateriju armijas vadība nosūtīja uz Rīgu. Jau 9. oktobrī sākās pirmās nopietnās sadursmes ar ienaidnieku, un vltn. Dūma vadītā baterija, ar saviem smagajiem lielgabaliem apšaudot bermontiešus, palīdzēja jaunajai un trūcīgi apgādātajai Latvijas armijai nosargāt Rīgu. 11. novembrī Latvijas spēki sāka vērienīgu uzbrukumu, lai atbrīvotu no bermontiešiem Pārdaugavu, Rīgas apkaimi, vēlāk arī Zemgali un Kurzemi.

Par nopelniem Cēsu kaujās un cīņās pret bermontiešiem pie Dalbes Visvaldis Dūms tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa 3. šķiru un paaugstināts par kapteini. Virsnieka kara un dienesta biedri viņu raksturoja šādi: "Mūsu komandieris virsleitnants Visvaldis Dūms bija profesionāls speciālists un labs pedagogs. Viņš prata iesaistīt visu lielo kolektīvu kopīgu uzdevumu veikšanā un labprāt uzklausīja karavīru ieteikumus." ("Novadnieks", 11.11.2000.) "Centība un neatlaidīgs darbs raksturo viņa mūža gājumu, viņa uzņēmību un darba prieku nav spējuši iespaidot ne garie kara gadi, ne pārdzīvoto kauju ietekme." ("Kadets", 1940. g., 1. nr.). Pēc Latvijas Neatkarības kara beigām Visvaldis Dūms dienēja dažādos amatos Latvijas artilērijas vienībās, un 1921. gada 1. martā tika paaugstināts par pulkvedi- leitnantu.

Precības un neilgā saimniekošana "Ļūļās"

Jau 1920. gada Ziemassvētkos Visvaldis Dūms salaulājās ar Annu Kalniņu- ievērojamā Pirmās nacionālās atmodas darbinieka, Vietalvas skolotāja, kordiriģenta, publicista un rakstnieka Jura Kalniņa—Prātkopja meitu. Šajā laulībā piedzima meitas Nora un Rita, dēli Jānis un Andrejs.
1924. gada aprīlī Visvaldis Dūms demobilizējās no armijas un kopā ar sievu pārcēlās uz dzīvi un darbu tēva mājās. Kā Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim viņam iedalīja muižas zemi blakus tēva saimniecībai "Ļūļas". Tomēr V.Dūmam saimniekošana laukos īsti nevedās, tāpēc materiālo un ģimenes apstākļu dēļ viņš nolēma atgriezties dienestā Latvijas armijā.

Karjeras izaugsme Latvijas armijā

Pulkvedis- leitnants Dūms no 1924. gada decembra ieņēma dažādus amatus Vidzemes artilērijas pulkā, bet 1929. gadā tika iecelts par Zemgales artilērijas pulka komandieri. No 1931. līdz 1936. gadam viņš bija Latgales artilērijas pulka komandieris, kurš bija dislocēts Krustpilī. 1933. gada 31. oktobrī Visvaldi Dūmu paaugstināja par pulkvedi.

1937. gadā viņš absolvēja Augstāko kara skolu, un uzsāka tajā strādāt par kara zinību vecāko pasniedzēju. Paralēli karadienestam Dūms turpināja studēt ķīmiju Latvijas Universitātē un līdz 1940. gadam bija pabeidzis 4. kursu. Visvaldis Dūms bija arī aktīvs korporācijas "Tālavija" seniors. 1939. gada 29. novembrī pulkvedi Dūmu iecēla par armijas štāba priekšnieka palīgu, un šo amatu viņš ieņēma līdz pat nāvei. Saskaņā ar tuvinieku liecībām, armijas vadība jau bija ierosinājusi V.Dūma paaugstināšanu par ģenerāli, taču viņš pēkšņi nomira 1940. gada 12. janvārī 47 gadu vecumā. Pulkvedis Dūms tika ar atbilstošu militāru godu apbedīts Rīgas Brāļu kapos pie Mātes Latvijas kājām, blakus citiem Latvijas augstākajām militārpersonām un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem.

JĀNIS ŽĪDS

Dzimis 1892. gada 6. februārī Cēsu apriņķa Odzienas pagasta "Draudavās". Arī viņa tēvs Pēteris Žīds bija turīgs saimnieks un nežēloja līdzekļus dēla izglītošanai. Pēc Vietalvas ministrijas skolas absolvēšanas Jānis Žīds devās uz Maskavu, kur viņš mācījās ģimnāzijā, lai vēlāk studētu augstskolā.

Apbalvo par varonību

Īsi pirms 1. pasaules kara sākuma, 1914. gada jūlijā Krievijā sākoties vispārējai mobilizācijai, Jānis Žīds tika iesaukts armijā un nosūtīts dienēt uz Lugu 1. artilērijas rezerves divizionā. No 1915. gada maija viņš piedalījās kaujās Rietumu frontē Naročas ezera rajonā un citur, par varonību apbalvots tika ar Jura medaļu un krustu. No 1916. gada viņš dienēja 103. pretaeroplānu [pretgaisa artilērijas] baterijā. 1917. gada janvārī Jāni Žīdu paaugstināja par praporščiku.

Pēc boļševiku apvērsuma 1917. gada oktobrī, Jānis Žīds aizgāja no armijas un strādāja par ierēdni dažādās iestādēs Maskavā. 1918. gada septembrī odzienieti mobilizēja Sarkanajā armijā, kur sākumā viņš dienēja smagajā artilērijā, bet vēlāk bija 1. latviešu sarkano strēlnieku brigādes pārtikas transporta priekšnieks, un tika nosūtīts dienēt uz sarkanās armijas iekaroto Rīgu. 1919. gada 22. maijā, kad antiboļševistiskie spēki atbrīvoja Rīgu, Jānis Žīds dezertēja no Sarkanās armijas.

Brīvības cīnītāju rindās

1919. gada 31. maijā J.Žīds iestājās Latvijas Republikas pagaidu valdības bruņotajos spēkos, kur kā leitnants dienēja Rīgas jaunformējamajos spēkos, pēc tam viņu ieskaitīja 1. artilērijas baterijas izlūku komandā, bet no 31. jūlija — Vidzemes artilērijas pulka 2. Cēsu baterijā, kuras komandieris bija viņa novadnieks virsleitnants Dūms. Kā šīs baterijas virsnieks Jānis Žīds piedalījās cīņās pret bermontiešiem, šo kauju laikā parādot īpašu drosmi un virsnieka prasmes.
1919. gada 18. novembrī, Latvijas valsts pirmajā gadadienā J.Žīda vadītā apakšvienība cīnījās pie Skuju kroga uz Rīgas—Jelgavas šosejas. Intensīvā ienaidnieka apšaudē ltn. Žīds noturēja svarīgo pozīciju, tādejādi neļaujot bermontiešu bruņotajam vilcienam apšaudīt Latvijas karaspēka aizmuguri. Ar savā rīcībā esošo vienīgo vieglo lielgabalu, viņš piespieda bruņoto vilcienu doties atpakaļ Jelgavas virzienā, tā lielā mērā veicinādams latviešu kājnieku daļu panākumus frontē. Par šo varoņdarbu Jāni Žīdu apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni, paaugstināja par virsleitnantu un iecēla par baterijas komandieri. Virsleitnants Žīds piedalījās arī Latgales atbrīvošanā no boļševiku spēkiem.

Latvijas armijā miera laikā

No 1920. līdz 1921. gadam Jānis Žīds dienēja artilērijas instruktoru baterijā. 1922. gadā viņš mācījās baterijas komandieru kursos, un pēc to beigšanas tika paaugstināts par kapteini. 1926. gadā, pabeidzot virsnieku akadēmiskos kursus, odzienieti iecēla par armijas komandiera štāba operatīvās daļas 1. nodaļas priekšnieka palīgu. No 1927. gada beigām līdz 1932. gadam kapteinis (no 1928. gada — pulkvežleitnants) Jānis Žīds bija kara atašejs Igaunijā, Somijā un Lietuvā. No 1932. līdz 1934. gadam viņš bija pulkveža Dūma komandētā Latgales artilērijas pulka 1. diviziona komandieris. 1935. gadā Jāni Žīdu paaugstināja par pulkvedi un iecēla par Kurzemes divīzijas štāba priekšnieku, 1936. gadā — par Latgales artilērijas pulka komandieri. Šo pienākumu viņš veica līdz Latvijas okupācijai. Jānis Žīds ir apbalvots ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni, III un IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī Somijas, Igaunijas un Lietuvas ordeņiem.

Interesanti, ka 1919. gada 2. pusē- 1920. gada vidū Jānis Žīds, tāpat kā viņa vienaudzis un novadnieks Visvaldis Dūms, draudzējās ar skaisto Annu Kalniņu. J. Žīds bija elegants un iznesīgs vīrietis, bet V. Dūms bija vienkārši tērpies darbarūķis, kurš daudz rūpējās par savas baterijas karavīriem. Tomēr ievērojamā latviešu sabiedriskā darbinieka Jura Kalniņa meita Annas jaunkundze, kura bija labi izglītota un apgrozījusies Rīgas latviešu inteliģences aprindās, izšķīrās precēties ar vienkāršo godavīru Visvaldi Dūmu. Bet Jānis Žīds gadu pēc Dūma kāzām apprecējās ar jauno un skaisto Nacionālās operas solisti Olgu Pļavnieci, viņiem piedzima divi dēli — Oļģerts Pāvils (1922.) un Juris (1927.).

Litene un Sibīrija

Taču reiz beidzās arī Latvijas un latviešu labie gadi. 1940. gada jūnijā Latvijas Republiku okupēja Padomju savienības karaspēks. Pēc Latvijas pretlikumīgās iekļaušanas PSRS sastāvā, tika likvidēta arī neatkarīgās Latvijas armiju. Daļu tās vadītāju NKVD represēja jau 1940. gada vasarā un rudenī, bet tās latviešu militārpersonas, kas klaji nenostājās pret padomju okupantiem, tika iekļautas Sarkanās armijas 24. teritoriālajā korpusā. Pulkvedi Jāni Žīdu iecēla par 183. strēlnieku divīzijas 623. vieglās artilērijas pulka (tā bija pārdēvēts Latgales artilērijas pulks) komandieri.
Neilgi pirms 1941. gada 14. jūnija Litenes nometnē, kur it kā taktiskajām mācībām bija sakoncentrētas 24. TK daļas, bija jūtams, ka sarkano vadība kaut kam gatavojas. 11. jūnijā pulkvedis Jānis Žīds atklāti pajautāja sava pulka komisāram: "Kādu bumbu jūs atkal gatavojat?". Nākamajā dienā, 12. jūnijā, daudzus latviešu ģenerāļus un pulkvežus nosūtīja "uz kursiem" Maskavā, bet īstenībā viņi nokļuva Krievijas cietumos Noriļskas soda nometnēs. Pulkvedi Žīdu ieslodzīja nometnē pie Lāmas ezera, kur smagos apstākļos ātri gāja bojā daudzi Latvijas (arī Igaunijas un Lietuvas) ģenerāļi un pulkveži. Jānim Žīdam paveicās, viņš apguva namdara amatu un strādāja vieglāku darbu, tāpēc izdzīvoja skarbajos Sibīrijas ziemeļos, kaut arī veselība bija smagi iedragāta. 1956. gadā viņš varēja atgriezties Latvijā, tomēr ilgi vairs nenodzīvoja. Jānis Žīds aizgāja aizsaulē 1959. gada 30. aprīlī, viņš ir apbedīts Rīgā 1. Meža kapos.

Autors: Andris Rūtiņš, vēsturnieks

Pārpublicēts ar dažām izmaiņām

Šī vēsturnieka bloglapā (skat. saiti zemāk) ir daudzi interesanti raksti par Latvijas vēsturi