Brīnumu pilna kabata29

Stigmas. Kas liek rasties stigmām? Terēza Neumane bija plaši pazīstama kā gaišreģe un mēdijs. Tomēr galvenokārt viņa ir slavena ar savām stigmām. Jau tas vien, ka stigmas rodas, ir brīnums pats par sevi, bet asinis, kas plūda no Terēzas pēdām, vienmēr plūda pirkstu virzienā, neraugoties uz to, kā bija novietotas viņas kājas, tas ir, tieši tāpat, kā tās būtu plūdušas no Kristus ievainojumiem, kad viņš atradās pie krusta. Tas nozīmē – kad viņa sēdēja gultā taisni, asinis plūda augšup pretēji gravitācijas likumiem. Ja viņu būtu piekāruši ar kājām pie griestiem, tad tās būtu tecējušas tāpat. To redzēja neskaitāmi aculiecinieki, tostarp daudzas ASV militārpersonas, kuras pēc kara bija izvietotas Vācijā un apmeklēja Neumani, lai redzētu viņas brīnumainās spējas. Piekārt viņu pie griestiem gan neviens neuzdrošinājās, kaut gan varu saderēt, ka daudzi to vēlējās mīļās labās zinātnes vārdā. Arī citos stigmu gadījumos novērotas šādas gravitāciju neievērojošas asins plūsmas. Ja tā ir ticība, kas to dara, tad kā ticība tā ir? Vai Terēzes Neumanes ticība vai novērotāju ticība tam, ka tas notiek? Kā vispār ticība var ietekmēt realitāti? Kāds ir mehānisms šim procesam? Un vai mēs vispār varam saukt par realitāti to, ko mēs varam iespaidot ar savu ticību? Jautājumu vairāk, nekā atbilžu.

Daži cilvēki var realitāti iespaidot daudz lielākos mērogos. Ir liecības par tā sauktajiem ‘’garīgajiem dziedniekiem’’ Filipīnās. Tā vietā, lai pieskartos pacientam, viņi tur rokas vairāku centimetru attālumā, norādot uz kādu punktu viņu ādā, un tur momentā parādās iegriezums. Biologs Laiels Vatsons pats bija liecinieks šādiem psihokinētiskiem ķirurģijas demonstrējumiem, viņam pat esot palikusi rēta. Psihokinēze ir izmantota arī, lai dziedētu lauztus kaulus. Darmštatē Vācijā, ceļot kapelu, kāda no klostera māsām izkrita cauri tikko uzlietajai cementa grīdai un uzkrita baļķim. Rentgenā konstatēja ļoti sarežģītu iegurņa lūzumu. Tā vietā, lai paļautos uz ierastajām medicīniskajām metodēm, mūķenes noturēja lūgšanu nakti. Mūķenes aizveda mājās slimnieci jau pēc divām dienām, par spīti ārstu iebildumiem. Pilnīga atveseļošanās viņai prasīja divas nedēļas. Ārsti bija šokā. Te darbojas ticība, to vēl var pieņemt, bet ir gadījumi, kad psihokinēze darbojas par spīti cilvēku neticībai. Ir aprakstīts gadījums, kad Honolulu pludmalē kāds viesis neveiksmīgi paslīdējis un nokritis pludmales smiltīs, gūstot ļoti nepatīkamu vaļēju kājas lūzumu. Par laimi, tuvumā esot gadījusies kāda ‘’kahuna’’, kas neskatoties uz apkārtējo skepsi un šausmināšanos, nometās uz ceļiem, iztaisnoja kāju, saspieda tajās vietās, kur bija redzami izspiedušies kauli un pāris minūtes lūdzās un meditēja. Pēc pāris minūtēm vīrietis varēja piecelties un justies pilnīgi izdziedināts, par spīti tam, ka viņš pats ne mirkli nebija noticējis, ka tas nostrādās.  Kas par mehānismu darbojās šoreiz? Varbūt realitātes ietekmēšanai ar ticību tomēr nav nekāda sakara? Kas īsti ir realitāte?

Ir tāds fenomens kā masveida psihokinēze. Masveida izdziedināšanās gadījumi pie svētajām relikvijām un sektās ir pie tās pieskaitāmi. Taču tas vēl nav viss. Ir novērots tāds ‘’konvulsīvais’’ stāvoklis, kad kādas konkrētas reliģiskas kopienas locekļi sāk just tādas kā dīvainas spazmas un pārsteidzošu grīļošanos un izlocīšanos locekļos. Atrodoties šādā enerģizētā un transam līdzīgā stāvoklī, indivīds spēj bez jebkādām fiziskām sekām izturēt visneiedomājamāko spīdzināšanu, stiprus sitienus ar smagiem un asiem priekšmatiem un pat žņaugšanu. Tādus gadījumus par vienreizējiem padara apstāklis, ka tos pieredz burtiski tūkstošiem novērotāju. Viens no aprakstītajiem gadījumiem sākās abata Parīzes Franciska bērēs 1727.gadā un vilkās gadiem ilgi. 1733.gada hronikā tika atzīmēts, ka šiem ‘’konvulsīvajiem’’ palīdzēja un gādāja par viņiem ap 3000 brīvprātīgo. Viņus aplūkot ieradās tūkstošiem ziņkārīgo. Neievainojamība nebūt nebija vienīgais talants, ko demonstrēja ‘’konvulsīvie’’. Daži kļuva gaišreģi un spēja saskatīt neredzamas lietas. Citi spēja lasīt ar cieši aizsietām acīm. Bija gadījumi, kad tika ziņots par levitācijām. Abats Beščerands no Montpeljēras konvulsiju laikā tika ‘’tik spēcīgi uzmests gaisā’’, ka pat tad, kad klātesošie mēģināja viņu novilkt lejup, tie nespēja viņu noturēt, un viņš atkal pacēlās virs zemes. Tā laika baznīca un pat karalis mēģināja noslāpēt radušos ažiotāžu, aizliedzot pulcēšanos un viņuprāt, sātaniskās izpausmes, ar ko izpelnījās ņirdzīgu tā laika inteliģences nosodījumu. Piemēram, kad karalis Luijs XV, slēdzot sv. Meinarda kapliču, nesekmīgi mēģināja ‘’konvulsīvos’’ apturēt, Voltērs izmeta asprātību: ‘’Pēc karaļa pavēles Dievam tiek aizliegts te darīt jebkādus brīnumus.’’ Neskaitot to, ka ‘’konvulsīvos’’ nav iespējams ievainot, te ir vēl viena problēma, kam vērts pievērst uzmanību – inerce. Ja lejup krīt piecdesmit kilogramu smags baļķis, tas nes sev līdz daudz enerģijas, ja to ceļā aptur, tad enerģijai būtu jāiet kur citur. Ir pieņemams, ka cilvēkam desmit reizes sit pa galvu ar tādu baļķi un viņam nekas nenotiek, bet kāpēc viņš netiek iedzīts zemē kā nagla sienā? Kur paliek inerces enerģija? Kas notiek ar realitāti tajā momentā? Kur paliek Ņūtona fizika?

Daži ‘’konvulsīvie’’ parāda pilnīgu imunitāti arī uz uguni. Honolulu izmainītās apziņas stāvokļos cilvēki staigā pa verdošu lavu, bet nekas nenotiek ne viņiem, ne viņu apaviem. Marī Soneta reiz daudzu aculiecinieku klātbūtnē izstiepās uz diviem krēsliem pāri liesmojošai ugunij un palika tā guļot veselu pusstundu. Nedz viņai, nedz viņas drēbēm netika nodarīts nekāds ļaunums. Citreiz viņa iesēdās pannā, kas pilna ar kvēlojošām oglēm. Kurpes un zeķes sadega, bet kājas palika neievainotas. Gabriela Molēra gāja vēl tālāk. Viņa palika zobenu neskarta, turklāt vēl varēja ielikt galvu degošā pavardā un turēt tur, negūstot nekādus ievainojumus, ne iekšējus, ne ārējus. Aculiecinieki apgalvoja, ka viņas drēbes bija tik karstas, ka tām nevarēja pieskarties, bet tai pat laikā skropstas nebija pat apsvilinātas. Kas ir tas spēks, kas darbojas tādos gadījumos, un darbojas pretēji fizikas likumiem? Bet varbūt fizikas likumi nav nekas akmenī iekalts un tas fenomens, kas darbojas, ir cilvēka apziņa, matērija, kas atrodas aiz realitātes un piedalās visos matērijas stāvokļos? Bet varbūt tā ir tikai hipnoze?

Hipnotizētāji vienmēr likuši pasaulei brīnīties. Bet viens piemērs tomēr mani šokē. Kāds profesionāls hipnotizētājs kādās viesībās esot izvēlējies viesi savu spēju demonstrēšanai. Dažu sekunžu laikā ievedis viņu dziļā transa stāvoklī, viņš ķēries pie parastajiem trikiem, kādus hipnotizētāji parasti rāda uz skatuves. Viņš pārliecināja viesi, sauksim viņu par Tomu, ka istabā atrodas žirafe, un lika Tomam par to brīnīties. Viņš iestāstīja Tomam, ka sīpols patiesībā ir ābols, un lika Tomam ar baudu to ēst. Tomēr šī vakara kulminācija bija hipnotizētāja apgalvojums, ka, Tomam iznākot no transa, viņa meita viņam būs pilnīgi neredzama. Pēc tam, liekot meitai nostāties krēsla priekšā, uz kura sēdēja Toms, hipnotizētājs viņu pamodināja un pavaicāja, vai viņš redz meitu? Toms meklējoši raudzījās istabā, un šķita, ka viņa skatiens gāja tieši cauri smejošajai meitai... ‘’Nē,’’ viņš atbildēja. Tad hipnotizētājs aizstājās aiz meitenes un izvilka no kabatas pulksteni. Viņš to turēja rokā apslēptu, lai neviens no istabā esošajiem nevarētu saredzēt, ka tas ir pulkstenis, un piespieda to meitenes mugurai. Tad viņš lūdza Tomam atpazīt šo priekšmetu. Toms paliecās uz priekšu, it kā skatītos cauri meitas vēderam, un teica, ka tas ir pulkstenis. Hipnotizētājs piekrītoši pamāja un lūdza Tomu nolasīt uzrakstu uz pulksteņa. Toms samiedza acis, it kā pūlētos saburtot tekstu. Tad viņš precīzi nolasīja rakstīto. Interesanti, ka viņš ne tikai neredzēja savu meitu un nedzirdēja, kā viņa smejas, viņš tai vienkārši redzēja cauri. Pat ar hipnozi to nevar izskaidrot. Neviens fizikas likums te nedarbojas.

Britu fiziķis Viljams Barnets izdarīja vēl kādu interesantu eksperimentu. Viņš nohipnotizēja kādu meiteni pasakot, ka tā sajutīs jebko, ko vien viņš nogaršos. Meitenei tika aizsietas acis un viņa neredzēja neko, ko zinātnieks lika sev mutē. Lieki teikt, ka eksperiments izdevās, meitene spēja sagaršot jebko, ko sev lika mutē zinātnieks tā, it kā pati to ēstu. Leonīds Vasiļjevs veica eksperimentu sēriju, kurā nohipnotizētais objekts ne tikai izgaršoja visu to pašu, ko nogaršoja hipnotizētājs, bet arī mirkšķināja acis tad, kad gaisma krita hipnotizētājam acīs, šķaudīja, kad hipnotizētājs paostīja amonjaku, sadzirdēja pulksteņa tikšķēšanu, ko turēja hipnotizētājam pie auss, un cieta sēpes, kad hipnotizētājs sev iedūra ar adatu. 

Jāsaka, ka spējas ‘’iejusties cita ādā’’ var sasniegt arī ‘’nehipnotiskā’’ stāvoklī. Stenfordas Zinātniski pētnieciskā institūta fiziķi ir konstatējuši, ka ikvienam no pārbaudāmajiem, ko viņi pētīja, piemita spējas precīzi aprakstīt to, ko saredz pārbaudes objekts, kurš atrodas kur citur. Viņi atklāja, ka, vienkārši atpūšoties, daudzi indivīdi var saredzēt attālumā un aprakstīt jebkurus tēlus, kādi vien uzpeld viņu prātā. Vēlāk daudzviet citās laboratorijās visā pasaulē šie eksperimenti tika atkārtoti, un tas norāda, ka spēja saredzēt attālumā, iespējams, snauž ikvienā no mums.  Jāpiebilst, ka nevienam no šiem visiem gadījumiem, ko es šeit aprakstīju, narkotikas nav bijušas pat tuvumā. Tad kur ir šī robeža starp vienkāršu ‘’gļuku’’ un ‘’citu realitāti’’, ja pat mūsu pierastajā realitātē mēs varam sastapties ar fenomeniem, ko nevaram izskaidrot? Un es pat vēl neatgādināju par Kristu, kurš staigāja pa ūdens virsu, par jogām, kuri dzer izkausētu svinu, par Tibetas lamām, kuri lido utt. Kam vispār vajadzīgas narkotikas, ja pasaulē ir tik daudz brīnumu, iebāz tik kabatā roku un izvelc...