Pēc sniegotas ziemas nāk pavasaris un kopā ar to daudzviet - plūdi. Latvijas upju spēks rādījis savu varu gadsimtiem ilgi. Tā, piemēram, postošajos 1709.gada plūdos ūdens esot skalojies pat Doma baznīcā Vecrīgā, kur kopā ar soliem un kapakmeņiem esot peldējušas zivis. Šajā rakstā apskatīsim daudz jaunāku laiku ūdens plūdu stihijas Latvijā.
Plūdi Rīgā, Ogrē, Jaunjelgavā u. c. (1924.gadā)
Pēc garas un bargas ziemas pēkšņi 1924.gada marta beigās iestājās ļoti silts un pavasarīgs laiks, kas izraisīja strauju sniega kušanu. Daugavā ievērojami cēlās ūdens līmenis, un ļoti biezā ledus nevienmērīgā kustība daudzviet veidoja milzīgus ledus sastrēgumus. Aprīļa pirmajās dienās ledus upē bija sakustējies Krievijas pusē, bet tikai pavisam nedaudz - Latvijas teritorijā līdz Daugavpilij. 3.aprīļa rītā bija izveidojies pamatīgs ledus sastrēgums lejpus Daugavpils, kas strauji cēla ūdens līmeni pilsētas apkārtnē. Sniegs un ledus kusa tik strauji, ka drīz Daugavas ūdens līmeņa norma bija pārsniegta jau par nepilniem astoņiem metriem. Visvairāk cieta Grīva - Daugavpils pilsētas daļa upes kreisajā krastā. Drīz vien ledainais ūdens krietni pārsniedza māju pirmā stāva līmeni. Ielas pazuda zem ūdens, glābēji ar laivām nespēja pietiekami operatīvi evakuēt visus cietušos.
Kritiska situācija izveidojās arī tālākajos Daugavas posmos, it īpaši Jaunjelgavā. (attēlā aplūdušās Jaunjelgavas ielas 1924.gada aprīlī) Ledus sakustējās Krustpils teritorijā, bet izveidoja krietnu nosprostojumu garā posmā pirms Jaunjelgavas. Īsā laikā pilsētu teju pilnībā pārņēma ūdens. Zemākajās vietās daudzas mājas applūda līdz pat jumtam. Mājokļiem draudīgi spiedās virsū arī milzīgi ledus kalni, ko ūdens straumes stumdīja uz visām pusēm. Vēlāk laikraksti ziņoja, ka ledus salauzis un straume aiznesusi vismaz četras ēkas. Daudzviet bija redzami noklīduši un cietuši mājlopi. Ūdens no Jaunjelgavas sāka atkāpties pēc diennakts, tomēr ikdienas ritmu te vēl ilgi nemanīja, jo ielas un ēkas daudzviet nosprostoja ledus gabali. Aprīļa sākumā, it īpaši 3. un 4.aprīlī, ik pa stundai ūdens līmenis cēlās arī Daugavas lejtecē. Ogrē tas pārsniedza normu par vairāk nekā trim metriem, un 3.aprīļa vakarā kļuva skaidrs - ja ledus neizkustēsies, applūdīs arī Rīga. Un diemžēl tas arī notika.
Kulmināciju situācija sasniedza 5.aprīlī. Lejpus Salaspils bija izveidojies aptuveni 10 km liels ledus aizsprosts, kuru mēģināja iekustināt sapieri, vienlaikus uzspridzinot četras mīnas. Aizsprosts sasprāga, un Rīgas virzienā vēlās milzīgs ūdens un ledus gabalu vilnis. Tas tika cauri Dzelzceļa tiltam (attēlā ledus kalni pie Dzelzceļa tilta), bet ne nākamajam, no koka 1917.gadā būvētajam Lībekas tiltam. Steigā kara apstākļos uzbūvētajam tiltam bija aplami novietoti ledus lauzēji, kas salūza cits pēc cita, un straume aiznesa vispirms vienu tilta posmu Daugavas labajā pusē, tad stundas laikā arī vairākus citus. Šī katastrofa cilvēku upurus par laimi neprasīja, jo tilts savlaicīgi drošības apsvērumu dēļ bija slēgts. Reizē ar tiltu tika pārrauti telefona, telegrāfa un elektrības vadi. Lībekas tiltu vēlāk vairs neatjaunoja, tā vietā tapa Pontonu tilts.
Jau iepriekš laikraksti bija ziņojuši, ka plūdu briesmas Rīgā izziņos ar trim lielgabala šāvieniem Daugavas malā un zvana iezvanīšanos Sv. Pāvila baznīcas tornī sešas reizes pēc kārtas. Tad ugunsdzēsējiem ar glābšanas rīkiem, pajūgiem un automobiļiem jāpulcējas Rātslaukumā. 5.aprīlī lielgabalu šāvieni atskanēja laiku pa laikam. Tādus plūdus, kādus Rīga piedzīvoja 1924.gada aprīlī, iedzīvotāji nebija piedzīvojuši teju kopš 18.gadsimta sākuma. Ūdens strauji piepildīja lielu daļu ielu zemākajās vietās Daugavas kreisajā krastā. Kā redzams zemāk pievienotajā plūdu laikā uzņemtajā kinohronikā, ūdens sniedzās automobiļiem līdz pusei riteņa. Topavasar plūdos cieta ne vien pie Daugavas krastiem izvietotās pilsētas un ciemi, bet arī apdzīvotas vietas citu Latvijas lielāku un mazāku upju krastos - gar Lielupi, Gauju, Ventu un citur.
Bauskas plūdi (1928.gadā)
Plūdus Bauskā, kas kļuva par lielāko 20.gadsimta civilo katastrofu pilsētā un sapostīja daļu vecpilsētas, radīja lietainie laikapstākļi. 1928.gada vasaras sākumā stipras lietavas maijā un jūnijā izraisīja ūdens celšanos Mēmelē, kas radīja problēmas plostniekiem. Krastā sadzītie plosti un pa upi pludinātie baļķu tūkstoši kļuva nekontrolējami un jūnija sākumā bīstami sāka blīvēties gan pilsētā pie Mēmeles tilta (attēlā), gan aptuveni četrus kilometrus pirms pilsētas. Visbeidzot sablīvējums bija tik milzīgs, ka upes gultne šajās vietās tika pilnībā nosprostota. Traģiskā situācija kulmināciju sasniedza 20.-22.jūnijā. Lietavu dēļ ūdens Mēmelē dubultojās. Tas pārrāva baļķu patvaļīgi izveidoto aizsprostu četrus kilometrus pirms pilsētas un gāzās lejup, kur to sagaidīja jauns aizsprosts pirms Mēmeles tilta.
Ūdens šajā vietā cēlās par sešiem metriem, appludinot visu gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē. Jūnija sākumā valsts un pašvaldības pārstāvji sprieda, ka situācijas stabilizēšanai varētu veikt arī ārkārtas pasākumus, piemēram, baļķiem un ūdenim atbrīvot ceļu, uzspridzinot Mēmeles tiltu. 22.jūnijā tas vairs nebija nepieciešams. Aptuveni pulksten četros rītā milzīgais ūdens spiediens darīja savu: pats izlauza aptuveni 10 metru garu Mēmeles tilta posmu.
Ūdens un brīvībā izkļuvušo baļķu masa atrada jaunu ceļu gar vecpilsētas malu un brāzās virsū tur izvietotajām ēkām, šķūnīšiem, dzirnavām, Teodora Lodiņa alus darītavai, kā arī ebreju sinagogai, nodarot milzīgu postu. Laikraksti vēstīja par upmalā dzīvojošo nabadzīgo iedzīvotāju izpostītajām "dzīvokļu iekārtām" un "salauztām mēbelēm". Baļķu kaudzes pilsētā bija it visur - tie līda iekšā pa māju logiem un durvīm, nosprostoja ielas, namu ieejas.
Lielos postījumus laikraksts "Pēdējā brīdī" skaidroja ar to, ka tie sākās pēkšņi, bet glābšanas darbos varēja vērot dažādas kuriozas situācijas. "Kāda nama māte, kuras istabā jau ūdens, kurā peld mēbeles un citas vērtas lietas, skrien uz virtuvi un saudzīgi glābj no augstākiem plauktiem piena podiņus, un krauj tos rindā uz ielas." Un vēl "kāda cita brien divpēdu dziļā ūdenī un velk sev līdzi veļas baļļu". 27.jūlijā, mēnesi pēc katastrofas, laikraksts vēstīja, ka lielu daļu upmalas īpašumus ūdens mērcēja aptuveni 10 dienu. Daudzas ēkas baļķi un ūdens bija sapostījuši tik ļoti, ka tās vairs nebija atjaunojamas. 1928.gadā spēcīgās lietavas maijā un jūnijā skāra visu Latvijas teritoriju. Upes aiznesa nelielus tiltus, pārrāva dzirnavu dambjus, appludināja ceļus. Cieta zemnieku dārziņi un labības lauki. Dārzos puva ogulāji un mazākie augļu koki. Kritiska situācija izveidojās Gaujas upes posmā pie Gaujienas, kur pārplūdušajā upē sablīvējās ap 100 000 plostnieku pludināto baļķu. Plūdos ievērojami cieta Lubānas pilsēta un apkaime, jo pārplūda Aiviekste. Parplūda arī Daugava, Lielupes baseina upes, Venta, Abava u. c.
Jēkabpils plūdi (1931.gadā)
Īpaši bargā un sniegiem bagātā 1931.gada ziema atkāpās tikai aprīļa vidū. Strauji kusa sniegs, bet daudz lēnāk - līdz pat 70 cm biezais ledus Daugavā. Aprīļa otrajā pusē sablīvētais ledus īpaši kritisku situāciju radīja Jēkabpilī un tās apkārtnē. Pilsēta sāka applūst 23.aprīlī, un starp 25. un 27. aprīli ūdens līmenis upē šajā vietā sasniedza augstāko atzīmi 104 gadu laikā. Vēlākajās atskaitēs minēts, ka tas pārsniedzis vidējo vasaras līmeni vairāk par 5,56 metriem.
Naktī uz svētdienu, 26.aprīli, ūdens atrada sev jaunu tecēšanas gultni pilsētai blakusesošajā Ābeļu pagastā pie pamatskolas (augšpus Jēkabpils Daugavas kreisajā krastā). Spēcīga straume ar lielu vilni plūda pilsētas virzienā, nopostot ceļā piemāju žogus, gāžot stabus un nelielus kokus. Ūdens masas pārrāva dambi pie Jēkabpils šaursliežu dzelceļa stacijas, un pilsētas ielas strauji pildījās ar ūdeni. Daudzviet sākās iedzīvotāju evakuācija, bet piekļūt plūdu skartajām majām bija iespējams tikai ar laivām, kuru glābējiem nebija daudz. Aculiecinieku vēstījumos minēts, ka ūdens Daugavas kreisā krasta pilsētas daļā appludināja teritoriju līdz pat Brīvības ielai. Kartē skatoties, redzams, ka tā ir iela pilsētas vidussdaļā, krietnu gabalu no upes krasta. Ūdens no pilsētas ielām atkāpās lēni. Maija vidū Jēkabpilī ieradās valdības speciāli veidota komisija, lai izvērtētu plūdu postījumus un lemtu par atbalsta sniegšanu katastrofā cietušajiem.
