›

Bopālas katastrofa 13

426 2

Bopāla – miljonu pilsēta centrālajā Indijā. Palika slavena ar savu ķīmisko rūpnīcu, kura vienreiz tās iedzīvotājiem uztaisīja “gāzen-vāgenu”. Pašu pirmo nakti, no negaidīta pārsteiguma, kurš nāca no debesīm, neizturēja aptuveni 3 tūkstošu indusu, plus, turpmākajos pāris vēl 15 kiloindieši mainīja konfesciju un aptuveni pusmiljons no visas sirds bija “pateicīgi” par iegūto invaliditāti. Notikumu nokristīja par “Cilvēces vēsturē lielāko tehnogēno katastrofu”, ne ar ko īpašu neatšķiras no tās pašas jūsu černobiļas

Viņscaron skatāsnbspuz... Autors: iKeivs Bopālas katastrofa

Viņš skatās uz TEVI

Rūpnīca piederēja amerikāņu kompānijai Union Carbide un ražoja pesticīdus. Procesā tika izmantota viena interesanta viela ar nosaukumu nāve visam dzīvajam Metilizocianāts (MIC). Un te dažas tā īpatnības:

>Nāvējoši indīgs (Maksimālā pieļaujamā koncentrācija gaisā – 0.05 miligrami uz kubikmetru, ceturtā pakāpe pēc amerikāņu NFPA 704 indīguma standarta, vienā līmenī ar ciānīda ūdeņradi). Kontakts ar to, acumirklī, apdedzina gļotādu un plaušas piepilda ar šķidrumu (plaušu edēma) un, ja izmēģinājumtrusītis ir bijis pietiekami neveiksmīgs, lai ietiepīgi paliktu starp dzīvajiem – hronisku saindēšanos. Šķidrā agregātstāvoklī dedzina ne sliktāk par sērskābi. Lūk tādas tās lietiņas.

>Viršanas temperatūra ir pie 40 grādiem pēc Celsija (tiem rajoniem tā ir vidējā temperatūra), sekojoši tam, pie tādas temperatūras sāk intensīvi iztvaikot, un veikt iepriekšminētās darbības.

>Pat vismazākais sajaukums ar ūdeni izraisa eksotermisku reakciju, kas sasilda šķīdumu

>Bet iepriekš minētā draņķa sasildīšana izraisa veselu sēriju ar jaunām un interesantām reakcijām: tur ir gan, sadalīšanās, gan polimerizācija, bet pats jaukākais – procesā izdalās VĒL VAIRĀK siltuma. Ja temperatūras avotu un spiedienu neturēs tālāk no grēka, tad reakcija, neatgriezeniski pārvērtīsies par ķēdes reakciju un izrausies no kontroles. Pie tam, starp sadalīšanās produktiem atrodas cianīdūdeņradis, tvana gāze un slāpekļa oksīdi, kuri organismam liek apaut baltas čībiņās un uzvilkt koka mētelīti.

MIC un viņa iedomu draugi ... Autors: iKeivs Bopālas katastrofa

MIC un viņa iedomu draugi - skrubbers, saldētava, dedzināšas skurstenis un ūdens caurules

Saprotams, ka rūpnīcas projektētāji un tehnologi bija lietas kursā, ar kādu ķēmu viņiem ir darīšana. Katram gadījumam, ja tā ģifts draud noplūst apkārtējā vidē, tur bija veselas četras (uijjj) aizsardzības sistēmas: skrubbers (gāzu neitralizātors); dzesētājs ar rezerves cisternu, kur, par sliktu uzvedību, varēja pārpumpēt to draņķi, lai tas nokaunas, ķipa, lai atdziest tā teikt; dedzināšanas skurstenis, lai to visu sadedzinātu un visbeidzot duša-strūklaka, kurai vajadzēja noskalot visu nejaucību kanalizācijā un atsvaidzināt to pašu gaisu. «Drošības rezerve – oho! Gāze netiks cauri!» - tā domāja rūpnīcas saimnieki un dzīvoja ļoti labi.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Tā... tā pati

Visiem pie dirsas....

Junion karbīda top-menedžeriem bija pie dirsas kvalificētu kadru atlase. Viņi, ar lielāko prieku, izvietoja rūpnīcas atpalikušajās valstīs, jo darbaspēks ir vairāk nekā 10 reiz lētāks, nekā civilizācijā dzīvojošais personāls. Pie tam viņi bija pietiekami aizņemti ar ietaupītā kāposta skaitīšanu, lai nedaudz pievērtu acis uz vietējo «speciālistu» intelektu un izglītību, kuriem ir darīšana ar tādu pašu hi-tech un ārkārtīgi bīstamu prodakšn, tā pat kā citās kompānijās, bet pietam gatavi, mēles izkāruši, strādāt par vēdera tiesu, kuri pat nemāk lasīt angliski.

Vietējajiem menedžeriem bija pie dirsas, ka vienā no konteineriem ir 42 tonnas tā paša MIC, kas ir vienāds ar tik reizēm, cik atļauj starptautiskās glabāšanas normas. Pervom ģelom ražošana

Dzīvajam inventāram bija pie dirsas darba reglaments un vispār - minimāla savu darbību sajēga. Tos atrada pēc sludinājumiem tajā pašā Bopālā, kurā pamatīga daļa inteliģences dzīvoja lielā svalkā zem polietilēna nojumēm ar labierīcībām ielas vidū un dzelzceļu, un pēc īsas instruktāžas lika pie pults sekot manometra bultiņai un spiest pogu

Vietējajiem aborigēniem bija pie dirsas daudzi vietējajā avīzē rūpnīcas šefu drukātie draudīgie brīdinājumi par to, ka uz rūpnīcu vajag skatīties nopietni, tur ir bīstami atrasties un turēt ausis vaļā vai neiekaucās sirēna. Indusi, nu viņi nav apsēsti ar slimīgu paranoju. Īpaši, ja 95% vietējo uzskatīja par pietiekamu prasmi izlasīt kaut ko ne vairāk par diviem vārdiem.

Vietējajai valdībai bija pie dirsas rūpnīcā notiekošie darba drošības noteikumu pārkāpumi, kuri pāris reizes jau beidzās letāli, par cik atrast Indijā rūpnīcu, kura neuzliek mīksto uz darba drošības noteikumiem ir nedaudz problemātiski.

Bet tehnikai vispār bija pie dirsas par vielu bīstamību, ar kuru tai ir jāstrādā. Tā vienkārši strādāja un lēnām izgāja no ierindas. Nomaiņa nebija tas no lētākajiem priekiem, un kaut kā pats par sevi sanāca tā, ka 1984. gada 2. decembrī visi tā sauktie drošības līmeņi bija ne jau pirmo gadu atslēgti vai arī bija tādā pašā stāvoklī kā Barona iela. Ja vēl piemin to, ka tajā brīdī kompānija gribēja to rūpnīcu noandelēt, vēl jo vairāk bija saprotama vadības negribēšana tērēt kaut centu remontam, un vēl jo visvairāk - rekonstrukcijai. Zināms ir tas, ka avārijas brīdī visi agregāti bija tik tāl nolietojušies, ka pēc noteikumiem tai vispār nebija jāstrādā... luk tādas lietiņas.

nbspNākamajā rītānbspMērfija... Autors: iKeivs Bopālas katastrofa

Nākamajā rītā Mērfija likums

Vēsture klusē, par to kādā veidā cisternā tika ūdens. Vieni saka, tas palika caurulēs pēc plānotās skalošanas. Kaut kāds vēl uzskata, šlangas vietā ar vajadzīgo slāpekli tika pielikta šlanga ar ūdeni - ne jau tīšuprāt, bet strādnieku stulbuma un neizglītotības dēļ. Junion Karbīd palika pie sava patiesā viedokļa, ka tā bija sabotāža un ūdeni pielaida kāds strādnieks, kuram nesen sadeva pa ausīm un padzina kā suni. Apvainojies strādnieks it kā gribēja aiziet ar blīkšķi, paraujot līdzi polimērus par miljonu ar mirušajiem prezidentiem, vienkārši čuķ-čuķ neaprēķināja sekas. Uzskatot to, ka beigās netika atrasts NEVIENS sabotāžas pierādījums, un dafigā nolaidības pierādījumu, ir vairāk nekā acīmredzams, ka stāstu ar ar atriebīgu darbinieku, priekšniecība vienkārši ņēma un izdomāja, lai piesegtu savu kapitālistisko pakaļu. Totālās haltūras teoriju apstiprina arī neatkarīgs eksperts, kurš pagrīdē veica pētijumus un pateica, ka rūpnīca tika pakļauta pārplānošanai, pievienotas vēl dažas trubas, atvieglojot fabrikas funkcionēšanu, bet nevāji iespaidojot drošības iespējas. Un dienu pirms katastrofas tika veikta trubu skalošana ar hā-divi-õ, lieki piebilst, ka pārkapjot darba drošību. Nebija aizvērts šīberis, kuram vajadzēja ierobežot ūdeni un laist to tur, kur vajag (inženierim, kuram, pa-hodu vajadzēja tam visam sekot, tika izsniegta vilka pase). Bez tam ventilis cisternā, spriežot pēc visa, bija salūzis un nevarēja noturēt ūdeni sistēmā, neļaujot tam nokļūt cisternā. Uz to, ka ventilim pienāca kirdikt, norāda tāds fakts, ka pēdējajās divdesmit dienās pirms avārijas darbinieki, iepumpējot tur slāpekli, nevarēja cisternā noturēt vajadzīgo spiedienu - tas bija zem normas. Slāpekli viņi ielaida, bet spiediens nepacēlās. Tā vai savādāk sanāca, ka mēsli trāpīja ventilatorā:

23:00. Pilsēta liekas čučēt, kad dežūrējošais operators pultī ieraudzīja neparastu spiediena paaugstināšanos cisternā. «Sviests kaut kāds...» - flegmātiski nodomāja operators un pasauca pārinieku. Pāris minūtes abi blenza uz manometra bultiņu. Spiediens tikai par pāris iedaļām pārsniedza normu. Par to, ka tvertnē sākās īstākā pekle, varēja paziņot tikai speciāli apmācīts datčiks, bet viņš, kā visi pārējie tajā rūpnīcā, nolēma pamazītēm noklāties.

0:15. Dispečeram ziņo, ka cehā no kaut kurienes noplūst MIC. Lai gan tādas noplūdes agrāk bija notikušas, operatori nedaudz aizdomājās. Vajadzēja kaut ko lietas labā darīt. Beidzot tika pateikta gudra doma: «Rīts ir gudrāks par vakaru... Rīt iečekosim!». Un viņi apsēdās un dzēra tēju ar cepumiem

0:16. NEGAIDĪTI spiediens pacēlās, pārsniedzot maksimāli pieļaujamo līmeni. Viens no operatoriem, daudz stiprāk nekā parasti, aizdomājās un sāka pīpēt manuāli. Tas turpinājās kādu brīdi

0:18. Spiediens palēcās vēl par divām reizēm, un no ceha skan nepatīkama šņirkstēšana. Operators jož uz turieni un redz kā plaisā cisternas betona pamati. Tur pat visstulbākajiem idiotiem prātā ienāk, ka draud kas nelāgs. Grib ieslēgt skrubbleri, bet tas ir remontā. Grib ieslēgt saldētāju, bet tas sen jau kā naudas un freona ekonomijas dēļ amputēts. Grib piešķilt dedzināšanas skursteni, bet... nu jūs jau sapratāt. Neraža...

0:20 Dežuranti panikā zvana bugoram. . Bugors gandrīz vai atdod savu garu Krišnai, minot caur piegāzēto cehu, no kurienes nāk nelabas skaņas, pie dispečeriem. Peldoties pie tuvojošajā kirdik biezajā atmosfērā, visi turpmākās pāris minūtes tērē, pieņemot kopīgu lēmuma pieņemšanu. Reakcija uzņem apgriezienus un sākas ļoti ātrs RUN-AWAY (nekontrolēta ķīmiska reakcija)

0:25. Mēģina aplaistīt draudīgo cisternu ar ūdeni no šļūtenēm. Nepalīdz. Uz atbildīgo misiju aizsūtītie darbinieki krīt viens pēc otra. . Spiediens jau ir tik liels, ka manometri jau veic otru rinķi un fiziski nespēj parādīt, kāds tas ir. Parādas sajūta, ka tūlīt viss uzies gaisā. Daudz maz gudrākie, jau nometuši kaskas, tin fraku uz visām debespusēm, bet optimisti no visiem spēkiem tic, ka tomēr paveiksies.

0:30 Cik nu jocīgi, bet tvertne iztur. Tai tikai izblieza drošības vārstu, ļaujot vairāk nekā 40 tonnām gāzes, caur visām bezjēdzīgajām drošības sistēmām, doties brīvsolī pa naksnīgajām Bopālas debesīm, pa ceļam paķerot līdzi nedaudz uzmundrinošā fosgēna no atdalīšanas tvertnes. Dzīvi palikušie strādnieki ieslēdz sirēnu, uzmet skumju skatienu uz savu meistardarbu un veiklā solī min prom, galvenais, ka pret vēju.

Pēdējais drošības posms – ūdens duša – aizvieto visas pārējās bezjēdzīgās drošības sistēmas, bet veltīgi: strūklas no pažarnieku šļūtenēm izrādas pārāk vājas, lai paceltu ūdeni līdz nepieciešamajam augstumam, aizsniedzot to skursteni, no kuras mutuļiem nāk ārā gāzes vāli. Ap diviem naktī, izvirdums beidzas. MIC – cianīda ūdeņraža – fosgēnu maisijuma mākonītis tiek līdz pilsētas centram, kondensējas un sāk nolaisties.

Principā viena dzirkstele varēja izmainīt situāciju: MIC deg tik pat labi zippo benža, un BIG-BANG rezultātā tā koncentrācija, pat pēc pesimistiskāko dīvānspecu aplēsēm, būtu pamatīgi samazinājusies (tieši tā iemesla dēļ tika uzbliezts tas salūzušais skurstenis).

Fakts, ka mirušo indusu skaitu tas neietekmētu, bet tikt momentāni nobeigtam no sprādzienviļņa šķiet patīkamāk un humānāk, nekā turpmākās pāris dienas pa gabaliem atkrēpot plaušas. Saprotams, ka Mērfija likums atkal sevi pierādīja, un milzīgais un viegli uzliesmojošais mākonis tā arī nesprāga.

Tagad....

Bopāliešu sajūtas

Kādu sirēnas kaukšana pamodināja, bet ko tā nozīmē – zināja tikai daži. Pārējie turpināja mierīgi izgulēt savu pēdējo stundiņu. Pēc tam uz Bopālu klusa un neaicināta atnāca kaulainā ar izkapti. Un tas arī bija tas nelaimīgais īstas elles uz zemes gadījums.

Iedzīvotāji pamodās no plosošām sāpēm krūtīs un klepus. Sākās asiņu vemšana. Acis izdedzināja nezināma migla, kura bija izspraukusies caur logiem. Cilvēki palika akli un smaka nost. Paši veiksmīgākie tā arī nepamodās, pārsvarā bērni. Tāpatās, praktiski visi dzīvi palikušie mazgadīgie bopālieši pēc tam nomirs sava nelielā auguma dēļ, jo uz zemes virsmas ir lielāka gāzes koncentrācija.

Izdzīvojušie, panikas pārņemtie, metās ielās, un skrēja kur deguns rāda, nereti – pretī mākonim un savai nāvei. Daudzi tika sabradāti.

Rīta pusē migla izklīda un pilsēta bija tukša. Precīzāk, pilna ar saļimušiem cilvēku un dzīvnieku līķiem, kuri jau sākuši sadalīties.

Izglābušies varēja tikai apskaust mirušos – viņiem nepatikšanas tikai sākās. Ārsti nezināja saindēšanās iemeslus, jo korporācija pamatīgi slēpa savus komercnoslēpumus. Daži cietušie tuvāko dienu laikā nomira, vēl daži palika akli un bērni dzima ar kroplībām.

Reklāma

Indiešu cilvēkus apceļ!!!!

Kurš vainīgs?

Tieši uz tādu jautājumu centās rast atbildi visa pasaules sabiedrība, īpaši ASV, Indija un tai pieslējusies PSRS, kura izlēmusi palīdzēt veikt teorētiskā ienaidnieka portreta korekciju.

Jautājums pats par sevi ir grūts. No vienas puses “Union Carbid”, ar āža ietiepību, turpina uzstāt uz sabotāžas versiju. Fabrikā strādāja visi tie paši indusi, kurus vajag turēt redzes lokā, kas, vispār, ir taisnība.

1987. gadā, pirmstiesas izmeklēšanas ietvaros, «Junion Karbaid» avārijas upuriem izmaksāja kompensāciju 470 megadolāru apmērā, no kuras pietika, lai katrai invalīda vai bojā gājuša ģimenei izmaksātu pa 1-2 štukām baksu. 1999. gadā “Union Carbide” nokļuva “Dow Chemical” paspārnē, kura nesaskata savu atbildību notikušajā katastrofā. 2004. gadā amerikāņu art-grupa The Yes Man uzstājās BBC kā “Dou Kemikal” pārstāvji, apsolot ārstēšanai un citai medicīnai noskaitīt divpadsmit miljardus mūžzaļos. Pēc divām stundām true-kompānijas vadība noliedza izskanējušos informāciju. 2009. gada decembrī, atzīmējot katastrofas 25-gadi, kompānija izlatīja paziņojumu, kurā teikts, ka izmaksātajai naudai vajadzēja apmierināt visas turpmākās sūdzības.

Tur pretī Indija pat netaisas atzīt savu kukulismu un darbinieku profesionālās sagatavotības epik feilu, uzgrūžot visus kasjakus kompānijas vadībai, kura, ironiski izsakoties, izdomāja makakiem uzticēt granātu noliktavu. Kopš tiem laikiem plašas indiešu tautas masas regulāri iziet ielās, organiē demonstrācijas un pieprasa nežēlīgu izrēķināšanos ar jeb kuru nejaušo no augstākajiem krēsliem. Tas viss nedaudz sašķobija diplomātiskās attiecības ar Ameriku.

Padomju mēdiji dziļdomīgi izteicās, un tam pa vidam deva mājienus par jaunas indes izmēģinājumu, norādot uz Vjetnamu.

Rūpnīca tā arī palika trūdēt zem klajas debess, un atšķirībā no Černobiļas, neviens tā arī nepadomāja pasargāt pilsētu no tālākajām sekām. Rezultātā, Bopālā atrodas ideāla urban-trip lokācija, kura lietus sezonu laikā, katru gadu turpina piesārņot apkārtni ar pusfabrikātu atliekām. Jūs tomēr smiesities, bet vietējajiem tas ir pie dirsas.

Kompānijas vadītājs, Vorens Andersons, uzreiz pēc incidenta aiztinās prom no piegānītās Indijas. Neskatoties uz upuru prasībām, viņam nekāds sods netika (paveicās... maita). Viņa vietā nācās izjust likuma bardzību vietējajiem kompānijas vadītājiem. Izmeklēšana un process vilkās 25-us gadus. 2010. gada 7. jūnijā, pati humānākā pasaulē Indijas tiesa atzina par vainīgiem astoņus kompānijas top-menedžerus par slepkavību aiz neuzmanības. Cilvēces vēsturē lielākās tehnogēnās katastrofas vaininiekiem tika piespriests naudas sods 2124 mirušo prezidentu apmērā un divi gadi cietumā nosacīti. Salīdzinājumam: Sadams dabūja cilpu kaklā par 50 reižu mazāku irākiešu rases kurdu skaitu.