Bērni ir jauki, bet tajā pat laikā apnicīgi ar to, ka viņi uzdod pārāk daudz muļķīgus un pārāk gudrus jautājumus. Atbildēt uz visiem tiem jautājumiem varētu tikai Anatolijs Vasermans, bet, lai tu nejustos kā viens no tiem, kas it kā zin atbildi, bet pateikt nevar, turi pie rokas šo nelielo „tēvu gudrību” enciklopēdiju, ja nu gadijumā bērnam rodas kāds jautājums!
Tēeetīī, a kādā krāsā ir hameleons, kad tas stāv pretī spogulim?
Atbildot uz šo bērnišķīgo jautājumu neieved bērnu melu pasaulē un nemēģini viņam ieskaidrot, ka hameleons, slēpjoties no ienaidnieka, maina savu krāsu atkarīgi no vides, kurā tas atrodas. Viss tas ir mīts un muļķības.
Jā, hameleons tiešām spēj mainīt savu ārieni: viņa ādā ir speciālas šūnas, hromotofori, kuri satur dažādu krāsu pigmentus, un atkarībā no tā kāds pigments izdalās, šī ķirzaka arī paliek dzeltena, zaļa, vai rūtaina. Bet to hameleons dara atkarībā no garastāvokļa, nevis tāpēc lai paslēptos krūmos. Aukstums, izsalkums, bailes, dusmas, uzbudinājums – lūk kas ietekmē hameleona nokrāsu. Atver Google, meklēšanas ailītē iemočī vārdu „chameleon” un pārliecinies par to pats. Vairākumā attēlu hameleona krāsa atšķiras no apkārtnes.
Secinājums: hameleona krāsa, kad tas stāv pretī spogulim ir neprognozējama. Kā viņš jutīsies – tā arī izskatīsies.
Eu, Tēeti, ja begemots un zilonis sakausies – kurš uzvarēs?
Kautiņā uzvar tas, kuram ir lielāka ķermeņa masa, kurš ir garāks vai vienkārši labāk bruņojies. Ņemot vērā šīs aksiomas, es neieteiktu begemotam daudz sprēgāt uz ziloņa: seštonnīgs uzkurināts zilonis riktīgi izmasēs četrtonnīgo mazā auguma pretinieku un pārvērtīs to lielā organiskā steikā, ņemot palīgā savus milzīgos ilkņus un snuķi. Pie begemota, kā cīnītāja, priekšrocībām varam pieskaitīt tikai ārkārtīgi spēcigos žokļus, taču tie var sašķaidīt tikai tos galvaskausus līdz kuriem pats var aizsniegties(un tas nozīmē, ka šis triks ar ziloni neies cauri). Ar viltību un aso reakciju, kas nereti palīdz kaujā, begemots arī var nelielīties. Par saprātīgiem hipopotamiem neviens nav dzirdējis, bet ziloņi, piemēram, prot skaitīt līdz desmit.
Īsāk sakot, behemotam ir tikai viens veids, lai no Āfrikas izietu uzvarētāja lomā: mesties virsū slimam, aklam, ar muguru pret visu pasauli guļošam zilonim, kurš pat necentīsies ķerties pēc dzīvības.
Tēt, klausies, a mirāža – tas ir tad kad tuksnesī redz pilsētu aiz horizonta?
Ilūzijas tiešām visbiežāk rodas tieši tuksnesī. Pusdienlaikā, saule šeit tā karsē, ka smiltis uzkarst baltas, un kopā ar tām uzkarst arī gaiss virs tām. Augstāk no zemes gaiss joprojām ir pavēss. Robeža starp vairāk blīvu auksto gaisu un mazāk blīvu – karsto, ataino tādu pat krāsu kas redzama starp ūdeni un gaisu. Un tieši no šī skatu punkta, bēdubrālim, atpalikušajam no tūristu grupas tas izskatās pēc ūdenstilpnes. Bet palmas, teltis ar vēsu aliņu un citiem jaukumiem piezīmē karstumā un atūdeņošanās rezultātā nomocītā apziņa.
Tēetēe! Kāpēc zeme neuzkrīt saulei, vai nelido no tās prom?
Vienkāršāk to izskaidrot ar savas (tiesa, iedomu) pieredzes palīdzību.
Paņem rokās ķieģeli, atvēzējies un no visas sirds izmet cik stipri vien vari. Ķieģelis nolidos pāris metrus un pēc lidojuma nokritīs uz zemes. Zemes pievilkšanas spēks izrādijās stiprāks, nekā spēks ar kuru tu meti ķieģeli.
Vari protams piepumpēties kā nelabais un mēģināt vēl, atļauju prasīt palīdzību Ščerbatiham, Bergmanim un visiem citiem spēkavīriem un metējiem, un iemetējiem, saliekot visus kopā varbūt aizmetīsiet nevis 15 metrus, bet šoreiz jau 15 kilometrus. Vēl nedaudz pacietības un treniņu – un ķieģelis lidos 150, 1500, 15 000 km. Ja jūs beidzot aizsviedīsiet to ķieģeli ar spēku, kas pielīdzināms Zemes pievilkšanas spēkam, ķieģelis kļūs par mākslīgo Zemes pavadoni. Spēki, kas iedarbojas uz ķieģeli ir vienādi un ķieģelis pēc inerces kustēsies bezgalīgi(jā aizmirsu piebilst – ķieģelim ceļā nedrīkst maisīties nedz gaisa, nedz lielceļa sastrēgumi, tas tāpēc lai ķieģelis nesamazinātu ātrumu) Analoģiski Saules sistēmas veidošanās laikā tie putekļu un gāzu mākoņi (protoplanētas), kas iesāka griezties apkārt Saulei ar spēku, pielīdzināmu šīs zvaigznes pievilkšanas spēkam, griežās vēl līdz šim brīdim. Tikai visuma kataklizmas var izmainīt esošo lietu kārtību. Citi ķermeņi, kas izrādijušies pārāk lēni vai tieši pretēji – pārāk ātri, jau sen ir vai nu nokrituši un, visticamāk, sadeguši uz saules, vai nu atrāvušies no tās un aizlidojuši bezgalīgajos kosmosa ganību laukos. Bet mums vienkārši ir paveicies. Vai arī nav paveicies – tas jau atkarīgs no tā, kā uz to skatās.
Tēt, kāpēc pēdas garums ir 27 cm, bet izmērs 42?
Dažādās valstīs apavu izmēru nosaka pēc atsevišķām metodēm. ASV to mēra collās, Japānā – centimetros, bet eiropā un Krievijā – štihos.
Štihs – tā ir sena franču garuma mērvienība, aptuveni 2/3 cm (6,67 mm). Un neskatoties uz to, ka XIX gadsimta beigās Francijā pieņēma metrisko sistēmu, pakāpeniski to pārnesot pus pasaulei, štihs palika kā apavu izmērs. Krievijā apavu izmēru nosaka pāc pēdas garuma, bet eiropā, pēc kurpju zoles, kas parasti ti 1-1,5 štihus garāka. Nākamreiz, kad ej uz veikalu pakaļ kārtējam importa apavu pārim, skaiti līdzi: 27cm (pēdas izmērs)/0.667+1,5 = 42.
Reklāma
Tēti, gaiss automobīļa riepās griežās?
Pareizāk būtu teikt tā: automobīļa kustības laikā gaiss iekš riepas kameras karājas. Un tas notiek tā. Gaisa molekulas, kas atrodas maksimāli tuvu gumijai, mašīnai uzsākot kustību, arī sāk kustēties (uz tā saucamo Van-der Vālsa spēku pamata), bet pateicoties molekulu savstarpējām saitēm, šajā procesā piedalīties sāk arī tālāk no gumijas izkārtotās gaisa molekulas. Bez tā, neviens neviens nav atcēlis daļiņu termisko kustību: jo vairāk uzsilst riepa berzes rezultātā, jo histēriskāk iekš noslēgtas telpas ārdās gaisa molekulas. Kopumā, tas kustās, dēliņ, tikai ne pa to pašu traektoriju, pa kuru kustās riepa.
Tēt, kas bija pirmais – vista vai ola?
Kaut kā pat neērti pārliecināt mazo, pasauli neiepazinušo cilvēciņu tajā, ka ola parādijusies ātrāk par vistu, kas tikko izdējusi olu, bet nāksies. No formāla viedokļa, pirmās olas ar cietu čaumalu radušās aptuveni 250 miljonu gadu atpakaļ. Dēja gan tās dinozauri – kurš gan cits? Tālāk vēsture izskatās kaut kā tā: kāds dinozaurs – visu vistu vecmāte ar ilkņiem un zvīņainiem spārniem izdēja olu, kurā negaidīti sākās mutācijas (mutācijas vispār bieži skar tieši embrijus), pēc tam laika gaitā notika vēl mutācijas un vēl, un atkal mutācijas – un rezultātā apmēram 8000 gadus atpakaļ starp Vjetnamu un Taizemi no olas izšķīlās pasaulē pazīstamā Klukste. Tieši šai teorijai pieturās britu eggsperti (no angļu valodas egg – ola) – Džons Brukfīlds, evolūcijas ģenētikas speciālists no Notingemas universitātes, un profesors Deivids Pepino, zinātņu filozofijas speciālists no Londonas karaliskās koledžas. Ja kaut kādi iebildumi, droši, vērsies pie šiem džekiem.
Tēt, a kāpēc, salutējot, pieliek roku pie galvas?
Ja tev slinkums atbildēt uz šo bērnišķīgo jautājumu, pasaki, ka tā karavīri simboliski piesedz acis, baidoties palikt akli no pārlieku spīdīgajiem virsnieku vaigiem. Bet drošības pēc paturi pie sevis arī ticamāku versiju. Salutēšana nāk no viduslaiku eiropas – kā atbalss bruņinieka roku kustībai. Domājams, ka tādā veidā viņi demostrēja to, ka nāk ar draudzīgiem nolūkiem. Kad ķiveres vairs nenēsāja, kareivji salutēšanas vietā piepacēla, vai vispār nocēla no galvas cepures. Bet neveiksmīgo kara - cepuru nozares lēmumu rezultātā galvas piesedza ar aizvien krāšņākām un smagnējākām cepurēm un tās nocelt no galvas kļuva aizvien neērtāk. Pietam, tajā pat laikā parādijās šaujamieroči, un karavīra ,kurš aizdedza degli, rokas bija noteptas ar kvēpiem. Ar netiriem pirkstiem, vēl pie smukas cepures – kaut kā nav praktiski. Lūk arī viņi līdz XVIII gadsimta beigām pārstāja atkailināt galvu, nomainot šo darbību ar žestu – pieliekot roku pie deniņiem.
Līdzīgu žestu var redzēt arī kovboju filmās. Tie ne tikai pārstāja celt cepures dāmu klātbūtnē, bet arī vārdu „madam” saīsināja līdz „mem”. Kovboji bija ļoti slinki, tāpēc arī izmira.
Reklāma
Tēt, kāpēc vārdi „pedikīrs” un „pederasts” ir tik līdzīgi?
Par laimi, līdzīgi ir tikai vārdi. Un vīrietis, kas taisa sev pedikīru, ne pa visam nav pederasts (atsevišķas sakritības neskaitās). „Pederasts” radies no Senās Grieķijas, kur dotajam vārdam bija divas daļas un katrai daļai sava nozīme: paidos (pais) – „puika” un erasted – „mīlu”. Puiku mīlētājs, īsāk sakot. To pat vārda elementu „ped” (paidos) tu satiksi, piemēram, vārdā „pedagogs”, kas burtiski tulkojas kā „tas kas vada bērnus”
„Pedikīrs” – franču izcelsmes vārds, ar latīņu valodas saknēm: pes (pedis) – kāja un curare – rūpēties. Un nekādas saistības ar bērniem te nav. Kaimiņi jēdzienu ziņā šiem vārdiem – „pedālis” (tas, ko spiež ar kājas palīdzību) un „velosipēds” (burtiski – ātras kājas).
Tēt, ko dara garderobes darbinieki no muzejiem un teātriem, kad ir vasara?
Tālo ziemeļu muzejos viņi, domājams, strādā cauru gadu, bet vairāk komfortablās klimata zonās – tikai tos mēnešus, kad paredzēts nēsāt virsdrēbes. Poliklīnikas, kultūras nami, un teātri parasti nolīgst garderobistus no 1. Oktobra līdz 30. Aprīlim, noformējot darba līgumu tieši uz šo laika periodu. Tas nozīmē, ka atlikušo gada daļu šie cilvēki var strādāt citus sezonas darbus (lasīt ogas, kaltēt kūdru, utml.), vai mierīgi audzināt mazbērnus, remontēt vasarnīcas un zīmēt ar akvareļiem. Skarbākās organizācijas nedod garderobistiem atslābināties un ar speciālām pavēlēm viņiem liek strādāt apkopēja darbu vai sētnieku darbu ar atbilstošiem pienākumiem.
+ viennozīmīgi..
