Bērni, neņemiet konfektes no svešiniekiem! Skumjais Čārlija Rosa stāsts7

Čārlija un Valtera Rosu pazušana

1874. gada vasara. Čārlzs jeb Čārlijs Ross kopā ar savu vecāko brāli Valteru spēlējas savā pagalmā Džermantaunā, apkārtnē ar labu reputāciju. Rosu ģimene gan nebija visai pārtikusi, jo pagājušā gada akciju cenu kritums viņiem sagādāja finansiālas grūtības, taču 4 un 5 gadus vecie bērni to neapzinājās. Viņus uztrauca tas, kad viņi atkal satiks savu māti, kura kopā ar vecāko meitu bija devusies uz Atlantiksitiju, lai atgūtos no slimības. Kādā dienā jūnija nogalē Valters tēvam teica, ka divi vīrieši karietē vēlējās ar viņiem iepazīties un piedāvāja konfektes. Tēvs, kuru nedaudz satrauca šī situācija, piekodināja dēliem, lai viņi neņem konfektes no šiem vai citiem svešiniekiem. Abi bērni tam piekrita. Tuvojoties 4. jūlija svētkiem, par svešiniekiem nekas netika dzirdēts. Tēvam gan bija jātiek galā ar raudošajiem dēliem, kura vēlējās pirms svētkiem nopirkt petardes. Tēvs paskaidroja, ka 4. jūlijā kopā ar viņiem dosies uz veikalu un tās nopirks. Viņš to nevēlējas darīt agrāk, jo uztraucās, ka bērni varētu izdarīt ar tām ko nelāgu, kad būs nepieskatīti. Čārlijs un Valters gan pastāvēja uz savu, tādēļ tēvs 1. jūlijā atgriezās ātrāk no darba, lai pārsteigtu dēlus. Atgriezies mājās, viņš neredzēja dēlus, tādēļ jautāja kalpiem, kuri atbildēja, ka viņi ārā spēlējas ar kaimiņu bērniem. Ārā Ross viņus neredzēja. Viņš gan pārāk nesatraucās, domājot, ka bērni ir kāda drauga mājās. Viņš sāka apstaigāt kaimiņu mājas, jautājot par zēniem. Pēc kāda brīža kaimiņiene jautāja, vai bērni, viņaprāt, varēja piekrist doties braucienā ar svešiniekiem. Izrādījās, ka pirms dažām stundām Rosu kaimiņiene redzēja bērnus, kuri devās prom karietē ar diviem nepazīstamiem cilvēkiem. Atcerējies par vīriešiem, kuri nesen piedāvāja zēniem konfektes, Ross devās uz policiju.

Valteru atrod, ziņa par pazušanu izplatās

Ceļā uz policiju Kristians Ross, bērnu tēvs, nejauši sastapa Valteru. Jūtot atvieglojumu, viņš jautāja, kur bija Valters un kur atrodas Čārlijs. Valters bija tik nobijies, ka sākotnēji nespēja atbildēt. Kad saņēmās, viņš pastāstīja tēvam, ka vīrieši apsolīja petardes, ja zēni iekāps karietē. Kad zēni bija galā, Čārlijs sāka raudāt un gribēja doties mājās. Vīrieši aizsūtīja Valteru uz veikalu, taču, kad viņš atgriezās, trijotne bija prom. Valters sāka raudāt, jo bija nobijies un nezināja mājupceļu, bet tad viņu pamanīja kaimiņš, kurš zēnu nogādāja mājas apkārtnē. Vairāki cilvēki apstiprināja Valtera stāstu. Kristians policijā pastāstīja Valtera teikto. Šī informācija tika nosūtīta visiem policijas iecirkņiem pilsētā. Policija nebija pārāk noraizējusies, jo uzskatīja, ka varbūt Čārliju aizveda dzērāji, kuriem viņš drīz apniks, tad tiks atstāts uz ietves savākšanai. Ross kļuva nepacietīgs un pats sāka apjautāt dažādus cilvēkus. Jo vairāk sabiedrība uzzināja par pazudušo zēnu, jo vairāk tika ieguldīts, lai Čārlijs atgrieztos drošībā. Ziņa par pazudušo zēnu atradās avīžu pirmajās lappusēs visā valstī.

Vēstules ar izpirkuma maksas pieprasījumu

Kamēr sieva steidzās mājup, Ross saņēma vēstuli, kurā tika pieprasīta izpirkuma maksa 20000$ apmērā (ap 420000$ mūsdienās), kuru Ross nevarēja samaksāt. Šī vēstule apliecināja, ka nolaupīšana nebija tikai dzēruma kļūda. Tā tika veikta ar nodomu. Pāris vērsās Pinkertona detektīvu aģentūrā ar cerību, ka viņi spēs palīdzēt. Detektīvi meklēja visur, taču bez panākumiem. Ross turpināja saņemt vēstules un, kad beidzot bija ieguvis 20000$, centās veikt apmaiņu. Vairākas reizes tika sarunāta tikšanās vieta, kur veikt apmaiņu, taču nolaupītāji nekad neparādījās. Pagāja vēl dažas nedēļas līdz vēstules pārstāja pienākt. Šī bija pirmā nolaupīšana izpirkuma dēļ, kas tika plaši atspoguļota ASV medijos.

Lietas noslēgums un dzīve pēc tā

Jaunumi lietā parādījās gandrīz pēc gada, kad divi vīrieši tika sašauti, mēģinot ielauzties kāda tiesneša mājā Ņujorkā. Bills Mošers un Džo Duglass bija noziedzinieki, kurus nesen atbrīvoja no ieslodzījuma. Viņi nolēma to nosvinēt ar labi zināma tiesneša mājas apzagšanu. Zagļi gan nebija paredzējuši, ka kaimiņi viņus sadzirdēs un dosies uz tiesneša māju ar ieročiem, kurus izmantoja iebrucēju sašaušanā. Duglass mira uzreiz, bet Mošers vēl brīdi palika dzīvs. Viņš gan zināja, ka tāpat mirs, tādēļ atklāja, ka nolaupīja Čārliju. Vienmēr gan bijušas diskusijas par to, ko tieši viņš teica. Vieni uzskata, ka viņš atzinās tajā, ka pāris zēnu nogalināja, bet citi domā, ka viņš zināja Čārlija atrašanās vietu. Vairāk gan viņš neizpauda līdz savai nāvei pāris minūtes vēlāk. Saistībā ar Mošera atzīšanos uz ''nāves gultas'', Valters tika nogādāts Ņujorkas morgā, kur apstiprināja, ka tieši šie divi vīrieši bija nolaupītāji. Īpaši labi viņš atcerējās Mošera savādo degunu, kurš tāds bija sifilisa vai vēža dēļ. Pirms gada zēns to aprakstīja kā ''mērkaķa degunu''. Lai arī nolaupītāji, ļoti iespējams, tika atrasti, Čārlija atrašanās vieta palika nezināma. Tā kā abi aizdomās turamie bija miruši, vienīgā arestētā persona bija Viliams Vestervelts, Filadelfijas policists, kurš šķietami bija Mošera uzticamības persona. Tika uzskatīts, ka viņš zināja par Čārlija nolaupīšanu. Vesterveltu neizdevās notiesāt par nolaupīšanu pierādījumu trūkuma dēļ. Viņu gan notiesāja par sazvērestību uz sešiem gadiem. Vestervelts vienmēr zvērēja, ka nezina zēna atrašanās vietu.

Ar to gan Rosu ģimenes meklējumi nebeidzās. Dzīves laikā viņi iztērēja vairāk kā 60000$ (1,2 miljonus mūsdienās) dēla meklējumos. Rosa kungs publicēja grāmatu un bieži runāja par šo lietu. 1934. gadā kāds galdnieks no Fīniksas lūdza atzīt viņu par Čārliju Rosu. Viņš teica, ka dzīvojis alā un ticis adoptēts. Vīrietis, kas viņu adoptēja, teica, ka viņš ir Čārlijs. Valters tam neticēja un atzina, ka vīrieša stāsts sķiet nepārliecinošs. Arī šobrīd Čārlijs Ross nav pilnībā aizmirsts. Par godu viņam ir nosaukta tiešsaistes pazudušo bērnu datubāze ''The Charley Project''.