Līdz 1919. gadam vairāk nekā 12,800 karavīri tiki ārstēti šajā slimnīcā. Kopš kara sākumā tā vairs nekad nepildīja savas sākotnējās funkcijas.
Tā turpināja ārstēt ievainotos karavīrus un sākoties Otrajam Pasaules karam darba kļuva vēl vairāk. Šajā laikā Britu Karaliskie Gaisa spēki sabombardēja ēku sieviešu blokā, domādami, ka tās ir militārās barakas. Šī ēka nekad netika atjaunota. Krievijas okupācijas laikā komplekss kalpoja kā padomju armijas militārā slimnīca, tā bija lielākā šāda veida slimnīca ārpus pašas Krievijas. Tikai 1994. gadā krievi to pameta, un kopš tā laika komplekss ir pamests.
Beelitz piedzīvoja teroru ne tikai kara laikā, bet arī pēc tā. 1989. gadā sākās uzbrukumi sieviešu strādniecēm un kompleksa iemītniecēm. Un drīz vien tika izdarīta pirmā slepkavība. Slepkava vienmēr atstāja pazīšanās zīmi - rozā sieviešu apakšveļas daļu mētājamies pie upura. Šo apģērba gabalu viņš arī izmantoja kā slepkavības ieroci, lai nožņaugtu nelaimīgās sievietes. Cilvēki drīz vien viņu sāka dēvēt par Beelitzas briesmoni. 1990. gada martā viņš uzbruka kāda ārsta sievai, kura tajā brīdi bija izvedusi pastaigā savu dēlu, kurš vēl bija tikai zīdainis. Viņš izrāva bērnu no mātes rokām un atsita zīdaiņa galvu pret koku, tad viņš sagrāba sievieti, izvaroja un nožņaudza ar rozā krūšturi. Vēlāk viņš uzbruka kādai sievietei, kas devās skrējienā pa mežu, tomēr izrādijās, ka viņas ir divas. Slepkavam nebija izredžu uzveikt viņas abas un viņam tika piespriesti 15 gadi cietumā un nenoteikts laiks psihiatriskajā slimnīcā.
Šobrīd maza daļa no lielā ēku kompleksa kalpo neiroloģisko slimību rehabilitācijai un pārkinsona slimības izpētei. Tomēr lielākā daļa kādreiz tik skaistās Beelitz-Heilstatten sanatorijas ir pamesta un nevienam nevajadzīga.