Dainās ir norādīta arī Pasaules Kalna atrašanās vieta – Vāczeme, kas ir arī pēcnāves valstība. Tomēr to velti meklēt Vācijā. Pazīstamais latviešu valodnieks J. Endzelīns izvirzīja hipotēzi, ka senie latvieši par vāciešiem sākotnēji saukuši gotu cilti vagotus, kuri mūsu ēras sākumā dzīvojuši Skandināvijā, tātad – ziemeļos no Latvijas...
Seno baltu cilšu apdzīvotajā teritorijā debesu dievības tika godātas Pasaules Kalna samazinātos modeļos – dabiskos vai cilvēka roku veidotos svētkalnos, sauktos par Elka vai Baznīcas kalniem. Dažos pētītajos Kurzemes svētkalnos ieeja vedusi no ziemeļiem. Visbeidzot var pieminēt, ka uz daudzām dzelzs laikmeta rotām ir attēlota tā dēvētā Dieva vai Debesu Kalna zīme – dažādu modifikāciju trīsstūris vai jumtiņš ar trim vai vienu punktiņu vai aplīti virsotnē. Šīs zīmes attēlo Saules dievu tā trejās gadskārtu izpausmēs, un Debesu centru – Polārzvaigzni, kas daudzu tautu priekšstatos ir Visuma radītāja un uzturētāja – Dieva redzamā izpausme.
