Sarkanbaltsarkanā Liepājas bāka ir pilsētas neatņemama sastāvdaļa jau vairāk kā simts gadus. Pieredzējusi gan negantas vētras, gan karus tā vēl joprojām, nedaudz nogurusi, godam pilda savu dienestu.
Sarkanbaltsarkanā Liepājas bāka ir pilsētas neatņemama sastāvdaļa jau vairāk kā simts gadus. Pieredzējusi gan negantas vētras, gan karus tā vēl joprojām, nedaudz nogurusi, godam pilda savu dienestu.
Pirms sākas stāsts par bāku neliela atkāpe- kamēr vēl bāka nebija uzcelta tās funkcijas pildīja Loču tornis. To uzcēla 1821.gadā un ir pilsētas vecākais tehnoloģiskais objekts, kas tiek izmantots vēl šodien. Tornis ir 19m augsts un celts no klinkera jeb tā sauktajiem holandiešu sīkķiegelīšiem un ar savu konusveida siluetu un astoņstūraino formu atšķiras no pārējām ēkām.
1866.gadā Liepājas ostā sākas paplšināšanas un modernizācijas darbi. Krievijas Satiksmes un Jūras ministrija no angļu firmas Chance Brothers nopērk jau gatavu bākas projektu un sākas celtniecības darbi. Bākai bija jāsastāv no 11 metāla segmentiem, kuriem bākuguns jāpaceļ 30m augstumā. Tos izgatavot uzticēja vietējā būvuzņēmēja Leopolda Meinharda dzelzs lietuvei, kas atradās Ziemeļu-Rīta ostmalā, tagad Jaunā ostmala 2. Lai varētu to paveikt, tiek sagriezts veca kuģa vraks. Lai tas nebūtu jāved turp un bākas detaļas atkal atpakaļ, jaunceļamās bākas tuvumā tika uzcelti dzelzs lietuves pagaidu šķūņi un bāka tapa turpat uz vietas, tā teikt ‘’neatejot no kases’’. Bākas īpašumā vēl bija dzīvojamā māja, noliktava, kūts, pirts, aka un pagrabs.
1868.gada 20.jūlijā bāka uzsāk savu darbu. Līdz 19.gs beigām bāka ir sarkanā krāsā un tikai vēlāk ieguva pašreizējo sarkanbaltsarkano krāsojumu. Bākas lukturis tika izgatavots Lielbritānijā, Frenkeļa fabrikā un tika uzskatīts par meistardarbu optikas jomā, kam līdzīga nebija nekur Baltijā. To I Pasaules kara laikā atkāpjoties krievu karaspēks paņēma sev līdz.
Vācu laikā, 1915.gadā Liepājas bāka iegūst jaunu lukturi,kurš izgatavots Berlīnes firmā ‘’Juliuss Pintsch’’ un ir pirmā bāka Latvijā, kurā signālu raidīšanai sāk izmantot elektrisko apgaismojumu. Starp citu, šis lukturis saglabājies un atrodas Liepājas muzeja krājumos.
I Pasaules kara laikā pilsēta un arī bāka stipri cieta no vācu kara flotes kreisera ‘’Augsburg’’ apšaudes. Bākas tornim trāpīja 16 šāviņi, viens no tiem izgāja cauri tornim, atstājot 15cm lielu caurumu. 1922.gadā bāku atjaunoja un turpmākos pāris gados nomainīja arī cauršautās 7 čuguna sekcijas, kuras izgatavoja Liepājas ostas darbnīcās. Atjaunošanā tika izmantotas dzelzs plāksnes, kuru izgatavošanā izmantoja Šķēdes jūrmalā atrasto bojā gājušos zviedru kuģus un lielgabalu lodes.
Turpmākajos karos bāka īpaši necieta un turpināja savu ierasto darbību. 20.gs 40.gadu beigās bākā tiek uzstādīts hektofons, vienkāršāk sakot, miglas sirēna, kura darbību regulēja īpašs relejs. 1967.gada rudenī pāri pilsētai traucās pamatīgs orkāns un stipri sabojāja miglas sirēnu. Par bāku atbildīgie nolēma, ka skaņas sistēma netiks atjaunota un daudzi atviegloti uzelpoja- pilsētas iedzīvotāji regulāri sūdzējās, ka tā traucējušas mieru. Kad tā ieslēdzās, to varēja sadzirdēt pat Grobiņā.
Jau kādu laiku bāka strādā autonomā režīmā un bākas uzrauga amats ir palicis vēsturē. 15 gadus par Liepājas bākas uzraugu strādāja Jānis Adatiņš. Viņš noteikti ir atpazīstamākais šīs bākas uzraugs- pats izbaudījis skarbo jūrnieku dzīvi, viņš savas zināšanas nodevis tālāk jaunajai jūrnieku paaudzei.
Patiktos,ja dažas darbības sauktu īstajos vārdos.Piemēram,''...krievu karaspēks paņēma sev līdz.'', gribētos lasīt kā-''krievu karaspēks nolaupīja''.