Baisākais šausmu stāsts no Austrālijas: "Batavia" slaktiņš 1629. gadā5

Pēc ūdens un ēdamā meklēšanas, izdzīvojušie saprata, ka viņu stāvoklis ir slikts. Netika atrasts neviens saldūdens avots, un viņu tuvumā nebija gandrīz nekā ēdama, izņemot jūras lauvas un putnus. Grupa ar 48 cilvēkiem Fransisko Pelsārta vadībā, kas sastāvēja no kapteiņa Jākoba, dažiem vecākajiem virsniekiem, apkalpes locekļiem un pasažieriem, nolēma doties uz Austrālijas cietzemi 30 pēdu garā laivā. Arī šis ceļojums bija neveiksmīgs, arī tur ūdens netika atrasts. Saprotot, ka neviens viņus tik drīz neglābs, Pelsārts pieņēma lēmumu doties uz Nīderlandes kolonijām mūsdienu Indonēzijā, kas atradās 3500 kilometru attālumā no viņiem un palīdzību meklēt tur. Ņemot līdzi to pašu cilvēku grupu viņš uzsāka izaicinājumiem bagātu 33 dienu ilgu ceļojumu. Viņi veiksmīgi sasniedza galamērķi un brauciena laikā neviens negāja bojā. Šis tiek uzskatīts par vienu no grūtākajiem braucieniem atklātā laivā, kāds jebkad veikts. Kad viņi ieradās Indonēzijā, konkrētāk Džakartā, Pelsārts tika arestēts par nolaidību, tomēr vietējais ģenerālgubernators piešķīra Pelsārtam jaunu kuģi ar kuru doties atpakaļ un glābt pārējos izdzīvojušos.

Pa to laiku Jeronimuss Korneliss pasludina sevi par galveno un piespiež visus katastrofā izdzīvojušos dot uzticības zvērestu, ka tie atzīst viņu par savu virspavēlnieku. No šī brīza viņš bija atbildīgs par visiem izdzīvojušajiem un tiem bija viņam jāpakļaujas. Baidīdamies, ka Pelsārts atgriezīsies un apsūdzēs viņu dumpja uzsākšanā, viņš gatavojās nolaupīt glābšanas kuģi pēc kura devās Pelsārts un aizbēgt. Lai to izdarītu, viņam vispirms vajadzēja atbrīvoties no visiem tiem, kas radīja viņam kaut mazākos draudus. Vispirms viņš konfiscēja visu pārtiku un ieročus, kas atradās uz salas un nosūtīja karavīrus un tos, kurus viņš uzskatīja par spēcīgākajiem pretiniekiem uz netālo Vestvalabijas salu. Šiem cilvēkiem viņš apsolīja atbraukt pakaļ tad, ja viņi būs atraduši ūdeni, bet patiesībā, labi apzinoties, ka sala ir sausa kā tuksnesis, viņš sūtīja viņus tur nomirt. Atbrīvojies no saviem spēcīgākajiem pretiniekiem, Kornēliss sāka savu diktatūru pār pārejiem izdzīvojušajiem. Viņš sāka nogalināt ikvienu, ko uzskatīja par draudu. Daži avoti vēstī, ka viņš pats nogalinājis tikai vienu cilvēku, visas pārējās slepkavības paveica viņam uzticīgo vīru grupa, pildot viņa pavēles.

Lai padarītu visu vēl briesmīgāku, viņš turēja sievietes tā sauktajās "izvarošanas teltīs". Viņa plāns bija samazināt uz salas esošo cilvēku skaitu līdz 45, lai pēc iespējas ilgāk paildzinātu viņu pārtikas rezerves. Kornēliss un viņa slepkavu banda noslepkavoja vairāk nekā 100 vīriešus, sievietes un bērnus. Sākumā viņš pārliecināja šos ļaunos vīrus, ka upuri ir pastrādājuši tādus noziegumus kā zādzības, bet vēlāk dumpinieki sāka slepkavot tikai izklaides dēļ un tāpēc, ka viņiem bija garlaicīgi.

Tikmēr izsūtītajiem karavīriem uz Vestvalabijas salas izdevās atrast ūdens un pārtikas avotus, lai izdzīvotu. Nezinot par slaktiņu, kas notika Kornēlisa vadībā uz otras salas, viņi sūtīja dūmu signālus, paziņojot par saviem atradumiem. Kad daži izdzīvojušie izbēga no Kornēlisa ķetnām un informēja karavīrus par tur notiekošajām zvērībam, viņi sāka gatavoties izrādīt pretestību, kad slepkavas ieradīsies pie viņiem. Viņi pat uzbūvēja nelielu kaļķakmens un koraļļu cietoksni. Kad iebrucēji uzbruka, viņiem nebija nekādu izredžu pret labāk apmācītajiem un aizsargātajiem karavīriem un zaudēja kauju.

Šajā brīdī glābšanas kuģis bija tuvu un sākās airēšanās sacīkste, kurš pirmais sasniegs Pelsārta kuģi. Vienā laivā sēdēja Kornēliss un viņa vīrim bet otrā karavīru vadonis Vībe Hajesa ar saviem vīriem. Hajesam izdevās pirmajam sasniegt kuģi un izskaidrot situāciju Pelsārtam. Pēc tam notika vēl viena īsa kauja, un Pelsārtam kopā ar Hajesu izdevās sagūstīt visus dumpiniekus.

Pelsārts bija prom trīs mēnešus, un šajā laikā Kornēliss un dumpinieki nogalināja 125 vīriešus, sievietes un bērnus. Savā grāmatā "Batavia's Graveyard" velsiešu autors Maiks Dašs apgalvo, ka Kornēliss gandrīz pavisam droši bija psihopāts. Savā pētījumā viņš atklāja, ka daudzos gadījumos uz salas Kornēliss izrādīja dīvainu uzvedību: viņam bija sapņi par personīgu karaļvalsti, un viņš bija pārliecināts, ka visi viņa lēmumi un darbības ir attaisnojami, jo pats Dievs tos iedvesmo. Kornēliss un daži ļaunākie dumpinieki tika nekavējoties sodīti; viņiem nogrieza abas plaukstas, un viņi tika pakārti. Divi dumpinieki, kas nebija tik vainīgi kā pārējie, tika izraidīti uz Austrālijas cietzemes. Pārējie dumpinieki tika aizvesti uz Džakartu, kur tos tiesāja. Pieci no viņiem tika pakārti, un pārējie tika sodīti ar pēršanu. Jākobs Pīteršs, kurš uz salas darbojās kā otrais virspavēlnieks aiz Kornēlisa tika spīdzināts uz moku jeb laušanas rata, kas tajā laikā bija visbargākais sods. Kapteinis Jākobs tika spīdzināts, bet viņš nekad neatzina savu līdzdalību dumpī; viņš droši vien nomira cietumā Džakartā.

"Batavia" vraks tika atklāts 1963.gadā. Kopš tā laika kuģa tuvumā ir veikti daudzi arheoloģiskie atklājumi. Pat 400 gadus vēlāk tur joprojām tiek atrasti atklājumi par izdzīvojušo likteni.

1999. gadā uz saliņas pie Austrālijas krastiem, kur notika nežēlīgās slepkavības arheologi atrada kapu ar pieciem mirušajiem. Kapā gulēja 3 pieauguši vīrieši, padsmitgadīgs puika un aputveni 5 gadus vecs bērns. Vēl tika atrasti zīdaiņa zobi, bet zīdaiņa kauli laika gaitā bija sadalījušies.