Kad musulmaņi jau principā bija pametuši Ibērijas pussalu, daudzi musulmaņu amatnieki palika tur uz dzīvi un turpināja nodarboties ar azulejos izstrādāšanu. Viņiem raksturīgi bija azulejos dekorēt ar ģeometriskām vienādām dekorācijām, kas atgādināja stilizētu skatu uz debesīm. Šos mēdz saukt par Mudéjar. Mūsdienās var redzēt daudzviet Portugālē. Piemēram, Convento da Conceição Beija pilsētā.
16. gadsimta vidū attīstījās jauna tehnika, kura veido pamatu vairumam mūsdienu Portugālē redzamajiem azulejos. Nosaukums interesants, proti, Faience Majolica. Vārds faience nāk no Faenza pilsētas Itālija, kas ir šīs tehnikas dzimšanas vieta. Šeit jau gatavas māla plāksnītes tika noklātas ar ar svina oksīda un ūdens maisījumu. Šādi flīzītes nožuvušas bija baltas un tad ar papīra papīra perforējuma palīdzību tika radīts pamata dizains, ko iekrāsoja ar izvēlētajiem oksīdiem un krāsu maisījumiem. Šādi podnieki varēja radīt daudz vairāk krāsu toņu. Flīzes, gatavotas šajā tehnikā, eksportētas no Itālijas, var apskatīt, piemēram, Vila Viçosa.
Azulejos, kā jau tūristu iecienīti objekti, tiek arī pārdoti. Ja nu vēlme ir, labāk pirkt jaunus gabaliņus, jo vecākos un autentiskos pārdevēji iegūst noplēšot no vecajām ēkām, kas, protams, jauki nav. Man mājās ir tikai viens vecs azulejos gabaliņš, ko atradu mētājamies uz ielas blakus manai vecajai mājai. Bija nokritis, vai nosists, no blakus ēkas sienas. Paņēmu tikai tāpēc, ka atpakaļ pielikt nevarēju. Bet, nepērkot principā zagtos gabaliņus, mēs atbalstām Lisabonas saglabāšanos.
Muzejs
