Sarkano lukturu iela
Avotu ielas vārds nereti izskanēja kriminālajās hronikās. 1911. gadā māju īpašnieki pat vērsās pie pilsētas vadības ar lūgumu nomainīt ielas nosaukumu – daudziem tas asociējās ar publiskajiem namiem, kas šeit bija atrodami ik uz soļa. „Ar to saistītais nepatīkamais fakts aizmirsīsies ātrāk, nekā iedzīvotāji pieradīs pie jauna nosaukuma,” atbildēts pilsētas valdē.
Taču „nepatīkamais fakts” neaizmirsās. 1928. gadā žurnālists Bubulis rakstīja, ka „tāpat kā senatnē visi ceļi veda uz Romu, Rīgā pēc pusnakts visi ceļi ved uz Avotu ielu. Jau pašā ielas sākumā dežurē desmitiem jaunu personāžu, kas garāmgājējus vilina savos veikalos”. Lai gan oficiāli prieka nami valstī bija aizliegti, Avotu ielā policija uz tiem noraudzījās caur pirkstiem.
Kafejnīcas,fabrikas,darbnīcas,ceptuves
Tomēr vecāko rīdzinieku atmiņā šī iela iegūlusi ar gluži ko citu. Kādi tik veikaliņi, kafejnīciņas, darbnīcas un nelielas fabrikas te neatradās pirms kara! Avotu ielā 19 – brāļu Belio fotopiederumu veikals, Avotu ielā 20 – Ķuzes konditoreja un maiznīca, Avotu ielā 23 – Bērziņa kafijas restorāns, Avotu ielā 30 – Bergboma liķieru fabrika. Ielai bija pat savs kinoteātris – „Orients”, kas atradās 66. namā. Abās ielas pusēs slējās arhitektoniski īpaši augstvērtīgi nami, no kuriem lielāko daļu ēku projektējuši slaveni arhitekti: Laube, Felsko, Pēkšēns, Mandelštams… Daudzi rīdzinieki droši vien pievērsuši uzmanību namam Avotu ielā 7, ko projektējis Laube. Uz tā fasādes lasāms uzraksts „Vita brevis, ars longa” („Dzīve ir īsa, māksla mūžīga). Taču es personīgi varu atzīties, ka manai sirdij tuvākie ir tieši koka namiņi. Viens no tiem ar simpātisku tornīti, kas atrodas Avotu un Lienes ielas stūrī (Avotu ielā 75), celts 1900. gadā pēc Konstantīna Pēkšēna projekta.
Pirms kara tur bija iekārtojušies vairāki veikali, kas tirgoja augļūdeņus, pārtiku un ziedus. Bet 20. gadsimta 60. gados visu šo platību aizņēma viens liels piena veikals. To es tiešām labi atceros, jo mēs dzīvojām netālu – Pļavas ielā. Atceros smagos ormaņus, kas zirgu pajūgos no veikala uz turpat netālu Mūrnieku ielā esošo taras noliktavu veda kastes ar tukšajām piena pudelēm. Avotu ielā dzīvoja mani draugi un klasesbiedri. Namā, kur pirms kara bija ķinītis „Orients”, manā bērnībā bija ierīkota sporta zāle „Darba rezerves”, kur mēs treneres Noskovas vadībā nodarbojāmies ar vieglatlētiku. Bet filmas varēja skatīties nedaudz tālāk – kinoteātrī „21. jūlijs”, kas atradās Avotu un Ģertrūdes ielas stūrī. Salīdzinoši netālu bija vēl vairāki kinoteātri – „Blāzma” Suvorova ielā un kinoteātris „Gaisma” Tallinas ielā.
…Dīvainas mājas – koka un mūra, ar gariem caurstaigājamiem pagalmiem – atceros kā šodien. Braucot garām, bieži ielūkojos pazīstamajos logos. Zinu, ka tur jau sen dzīvo citi cilvēki, bet mani klasesbiedri izklīduši pa visu plašo pasauli. Taču Avotu ielu uz visiem laikiem izjūtu kā „savu Rīgas Arbatu”. To pašu, par kuru Bulats Okudžava rakstījis: „Tu mana tēvzeme, pa īstam tevi neizstaigāt nekad!”
Raksti vēl.
