Aušvicas piedzīvojumi6

Irēna stāsta, ka dzīvojusi ļoti mazā un nabadzīgā pilsētā Čehslovākijā ar aptuveni 1000 ģimenēm, kuras pārsvarā nodarbojās ar zemkopību. Aptuveni 10 no tām bija ebreju ģimenes. Pilsētai vienmēr bija maz ienākumu. Tajā bija arī kurpnieks, drēbnieks, viens pārtikas preču veikals, uz kuru cilvēki varēja tikt reti, taču pilsētā visi viens otru pazina, kaimiņiem bija labas attiecības.

"Kad man bija 8 gadi, Čehoslovākija piedzīvoja sabrukumu, un mēs tikām pievienoti Ungārijai. Tas bija mūsu problēmu sākums, jo ungāri sadarbojās ar nacistiem. Tas bija ļoti grūts laiks ebrejiem, jo pēkšņi mūs vairs neaizsargāja likums, bija zudušas ebreju civiltiesības. Mana tēva bizness tika konfiscēts un atdots cilvēkam, kurš nav ebrejs, un mēs nesaņēmām nekādu kompensāciju. Ebreju bērni tika izmesti no ungāru skolām.

Mēs nevarējām izmantot vilcienus, un mums obligāti bija jānēsā Dāvida zvaigzne. Tā kā ebrejus neaizsargāja neviens likums, mūs bieži piekāva un izsvieda no vilciena.Tā ir neiedomājami biedējoša sajūta, kad esi pakļauts visu pārējo naidam. Šie jaunie nacisti parasti klīda apkārt un izdarīja milzīgu kaitējumu daudzām personām. Bet vismaz mēs vēl nebijām padzīti no savām mājām, un tas bija zināms mierinājums.

Mums nebija radio vai daudz pieejamas avīzes, tāpēc visi bērni klausījās savos vecākos, lai uzzinātu kādu informāciju. Bet es atceros daudzas lietas par kara gaitu, kurš uzvar un zaudē, un represijas pret ebrejiem.. citur

Ungārija nevēlējās atteikties no saviem ebreju tautības iedzīvotājiem, pirms to okupēja nacistiskā Vācija 1944. gadā. Pats pirmais uzdevums, ko Vācijas valdība deva Ungārijai, bija sapulcēt visas ebreju ģimenes un nosūtīt tās uz Aušvicu. Milzīgā steigā pusmiljons Ungārijas ebreju tika nosūtīti uz nometni lopu vagonos. To izdarīja vien 6 nedēļās. Un 1944. gada pavasarī mani vecāki ar 6 bērniem (jaunākajam 13, vecākajam 17) ar lopu vagonu nokļuva koncentrācijas nometnē. Iedomājaties - triju paaudžu ģimenes ir dzīvojušas vienā mājā, vienā pilsētā. Viņi ir cīnījušies, lai nodibinātu ģimenes, pabarotu bērnus, palaistu viņus skolā. Tev ir draugi, tev ir ģimene. Un pēkšņi tev liek visu atstāt un aiziet uz nenoteiktu laiku ar vienu vienīgu ceļasomu, nezinot kas ar tevi notiks.

Nakti, kad kravājāmies, es atceros ļoti labi... Mantas tika izņemtas no čemodāna, un mantas tika ieliktas čemodānā. Galu galā mana māte to piepildīja ar ēdamo, siltu apģērbu un gultasveļu. Vēl mēs paņēmām laulību gredzenu, dažus auskarus, lai varētu tos apmainīt pret pārtiku, ja nepieciešams.

Mēs pilnīgi neko nenojautām par tādu vietu kā Aušvica. Tas bija satraucošākais dzīves pavērsiens, kādu bijām piedzīvojuši. Es nevaru pietiekami uzsvērt, cik biedējoši ir tas, ka esi atkarīgs no līdzcilvēkiem, neviens cits tev nepalīdzēs. Kā bērns es nesapratu, ko bijām nodarījuši, ka jādodas turp.

Mans tēvs paskatījās, kas notiek ārpus vilciena, un varēja redzēt uniformas, kazarmas, ieslodzītos. Un mēs uzreiz nodomājām, ka tā ir darba nometne. Un ja var strādāt, tad tā nemaz nevar būt TIK briesmīga vieta. Mēs bijām dzirdējuši nostāstus par masveida ebreju nošaušanu Polijā. Ebrejus ieveda mežā un nošāva. Un tas bija milzīgs atvieglojums - redzēt pa logu, kāda patiesībā ir sistēma. Bet mēs kļūdījāmies...