Pirms gadiem 10-15, kad personīgais dators ar interneta pieslēgumu skaitījās kā greznība un pierādijums, ka piederi pie tā saucamajiem "biezajiem", savus ziedu laikus baudīja datorsaloni. Tūkstošiem skolas vecuma cilvēku tajos pavadīja visu savu brīvo laiku. Un šis raksts ir tiem, kas tos laikus atcerās.
Atskats vēsturē. Datorsaloni.38
Tajos klubos bija sava atmosfēra: Vārda vistiešākajā nozīmē: bija smacīgi, emociju uzplūdi, un taustiņu klabēšana. Pamata kontingents - skolēni.
Pašus sīkākos knišļus reti kurš salons laida, tādēļ tie žurkulēni drūzmējās pie ieejas, cerībā satikt kādu lielāku paziņu, kura aizsegā tikt iekšā. Tur arī bija vietējā branža, kura trinās ap tiem saloniem, kāšot no klientiem santīmus.
Bērni, kā jau saprotams, par salona apmeklējumu norēķinājās ar pusdienu naudu (cenas svārstijās 40-60 santīmi/h). Paveicās, ja vecāki atļāva paturēt atlikumu no nopirktās maizes un piena. Bet ja tika pie kabatas naudas - svētki. Katrs ietaupītais santīms tika krāts, lai vēlāk ar draugiem varētu uzraut kontru.
Klubu vadīja admins - Oooo, tas bija dievs un karalis vienā personā, ar kuru centās iedraudzeties visi patstāvīgie apmeklētāji, kā nekā, draugiem piešķirtu atlaides vai arī atļautu par brīvu patrenkāt spelītes. Vēl viņš pats, pie sava galvenā kompja, varēja bez maksas spēlēt speles, un vēl viņam par to maksāja. Par to sapņoja jebkurš datorsalona apmeklētājs.
Bez tam admins no sava PC varēja pārņemt vadību jeb kuram salonā esošajam kompim, un reizem pajokoties par kādu emocionālu geimeri pašā karstākajā situācijā.
Eksistēja arī diennakts saloni (strādāja arī pa naktīm). Tas vispār skaitījās šiki, ar kompaniju tur pavadīt visu nakti. Bet samērā reta izklaide. Vajadzēja prasīt atļauju senčiem, un vismaz mēnesi, pirms plānotā "LAN-Pārtija", uzvesties priekšzīmīgi, lai palaistu pa nakti. Lieki piebilst, ka atklāja savus nodomus, un tā vietā atmazgājās vecākiem ar tādu jautājumu : "Varu pie draugiem palikt pa nakti?"
Zīmīgi ir tas, ka datorsalonos tika pavadīts ne tikai brīvais laiks, bet arī stundas tika bastotas. Un lai no tām varētu aizšļūkt vajadzēja izgudrot konspiratīvas shēmas, tā lai senči neuzož. Tomēr daļa datorsalonu skolniekus stundu laikā nelaida iekšā.
Bēru marša pirmos akordus sāka spēlēt Bila un Melindas Geitsu fonds ar projektu "Trešais tēva dēls", kura ietvaros, visas LV bibliotēkas tika nodrošinātas ar jauniem kompjiem, un apmeklētājiem nodrošināta bezmaksas pieeja internetam, taču ar limitu (stunda dienā) un pierakstīšanos, un nekādas spēlītes. Bet ar Wi-Fi un savu devaisu - sēdi cik uziet.
Ēras norietu paātrināja tas, ka uz skatuves sevi pieteica demokrātiskās cenas datoriem un pretīmnākoši līzingi un kredīti, kā arī internets palika lētāks.
Lai vai kā, datorsalonu laikmets nebija no tiem ilgākajiem, taču tas bija interesants un atmiņā paliekošs periods. Protams, nevar teikt, ka tur pavadītais laiks bija pamatīgs ekšen, bet tam bija savi fani un savs kaifs. Kontra, Halfiņš, Max Payne, niecīgas flash spēlītes, un citi jaunumi, kurus aprakstīja tādi to laiku žurnāli, kā Spēļu Pasaule, Pele un citi.
iKeivs atceras: Ehhhh... bija tie laiki... pirmie dzerstiņi... pirmais dūms... Un diena nebija pilnīga bez datorsalona apmeklējuma