Atlantīda iespējams bijusi Antarktīdā.15

Jezuītu zinātnieka Atanasija Kirhera 1665. gada kartē, kas pārzīmēta no daudz senākiem avotiem, Atlantīda, šķiet, bijusi novietota Ziemeļatlantijā, taču dīvainā kārtā ar ziemeļiem la­pas apakšmalā, acīm redzami liekot to aplūkot otrādi. 1513. gadā tapusī Pirija Reisa kar­te, kas arī pārzīmēta no daudz senākiem avotiem, pierādīja, ka leduslaikmeta civilizācijai bijušas pietiekamas zināšanas ģeogrāfijā, lai precīzi iezīmētu kartē Antarktīdas krastu, kāds tas eksistēja zem daudzu tūk­stošu gadu vecas ledus segas (kā norādījis Čārlzs Hepguds darbā «Seno jūras valdnieku kartes: liecība par augsti attīstītu civilizāciju leduslaikmetā» (Maps ofthe Ancient Sea Kings: Evidence of Advanced Civilization in the Ice Age). Flemam-Atam šķita nepārprotami skaidrs, ka abās kartēs attēlota viena un tā pati sauszemes teritorija.

Piepeši Atlantīda Antarktīdā «vairs nebija zinātniskās fantastikas stāsts,» Flems-Ats saka. Pār viņu nākusi apskaid­rība, ka tas «varēja būt kaut kas tāds, kas reāli pastāvējis». Turpmāka Platona darbu izpēte sagādāja aizvien jaunus pavedienus. «Es ievēroju, ka apraksts veikts no Atlantīdas».


Drīz vien, apbruņojies ar ASV jūras kara flotes karti, kurā pasaule attēlota, raugoties no Dienvidpola, viņš atklāja jaunu veidu, kā izprast Platona stāstu, un jaunu ska­tījumu uz Kirhera karti. Raugoties no dienvidu skatpunkta, visi pasaules okeāni izskatās kā viena liela okeāna daļas vai kā tas, ko Platons nosaucis par «īsto okeānu», un zemes aiz tā - par «pretējo kontinentu». Šā lielā okeāna vidū gluži kā pasaules centrs atrodas Antarktīda. Piepeši kļuva saprota­ma Kirhera zīmētā karte - ar ziemeļiem augšpusē, Āfriku un Madagaskaru pa kreisi un Dienvidamerikas smaili - pa labi.


Drīz vien Flems-Ats apjautis, ka nosaukumam «Atlantijas okeāns» Platona laikā bijusi cita nozīme. Senatnes cilvēkiem tas nozīmējis - visas pasaules okeāni. Doma kļūst skaidrā­ka, ja atceramies, ka grieķu mitoloģijā Atlants (šis vārds ir cieši saistīts ar Atlantīdu un Atlantiju) uz pleciem tur visu pasauli.
«Pretējais kontinents», kas Platona aprakstā apņēma «īsto okeānu», sastāvēja no Dienvidamerikas, Ziemeļamerikas, Āfrikas, Eiropas un Āzijas, kas visas Atlantīdas iedzīvotāju pasaules skatījumā bija sakusušas vienā, it kā šie kontinenti būtu vienlaidu sauszemes teritorija. Arī patiesībā ģeogrāfiskā nozīmē tolaik (9600. g. p. m. ē. ) pieci kontinenti bija viena cietzeme.

Flems-Ats Platona stāstījumu atveido šādi: «Sensenos laikos Pasaules okeānā aiz Gibraltāra jūras šauruma kuģoja jūrasbraucēji no salas, kas bija lielāka nekā Ziemeļāfrika un Vidējie Austrumi, kopā. Pametis Antarktīdu, jūrasbraucējs varēja nokļūt Antarktīdas arhipelāgā (šīs salas tagad atrodas zem ledus) un no turienes sasniegt Pasaules kontinentu, kas ieskauj Pasaules okeānu. Vidusjūra salīdzinājumā ar Pasaules okeānu ir ļoti maza, un to pat varētu saukt par līci. Taču aiz Vidusjūras plešas Pasaules okeāns ko apņem vienlaidu cietzeme.»

Flems-Ats uzskata, ka Platona tekstu interpretācijā vis­vairāk izplatītā kļūda ir mēģinājums skaidrot seno aprakstu mūsdienīgu priekšstatu gaismā. Piemērs tam ir arī pazīstamā atsauce uz Hērakla stabiem, par kuriem tika apgalvots, ka aiz tiem atrodoties Atlantīda. Kaut gan tiešām reizēm šādi sauca Gibraltāra jūras šaurumu, tikpat ticams ir ari skaidrojums, ka tas nozīmēja «zināmās pasaules robežas».

Pēc Flema-Ata domām, pasaule, no Antarktīdas ska­tīta, pilnīgi atbilda seno ēģiptiešu aprakstītajai pasaulei, kāda tā izskatītos, raugoties no Atlantīdas. Patiesībā senatnē ģeogrāfija bija daudz attīstītāka nekā mūsdienās, un tam ir savs pamats, ja jau Atlantīdā, kā apgalvoja Platons, bijusi at­tīstīta civilizācija.



Nenoliedzot Platona teorijas, tomēr palika visgrūtākais uz­devums - izskaidrot, kā Atlantīda varēja kļūt par Antarktīdu. Kā gan zeme, kuru pašlaik klāj tūkstošiem pēdu biezs ledus, reiz varēja būt mājvieta cilvēkiem, kur nu vēl tik dižai civi­lizācijai kā Platona aprakstītā? Izrādījās, ka Flemam-Atem atbilde jau bijusi izstrādāta - rūpīgi un pārliecinoši, tā pub­licēta pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū izdevumā Yale Scientific Journal.

Savā teorijā par Zemes garozas nobīdi profesors Čārlzs Hepguds, atsaukdamies uz plašiem klimatoloģiskiem, pa­leontoloģiskiem un antropoloģiskiem pierādījumiem, apgal­voja, ka visa zemeslodes ārējā garoza periodiski pārvietojas virs iekšējiem slāņiem, izraisot lielas klimatiskas izmaiņas. Klimatiskās zonas (polārā, mērenā un tropiskā) saglabājas, jo saule debesīs joprojām spīd tajā pašā leņķī, taču zemes garoza pārvietodamās virzās cauri šīm zonām. No zemes iedzīvotāju skatpunkta raugoties, šķiet, ka debesis sabrūk.

Īstenībā Zemes garoza pārbīdās uz citu vietu. Dažas zemes pievirzās tuvāk tropu joslai. Citas tajā pašā laikā tuvojas poliem, vēl citām lielas platuma izmaiņas iet secen. Tādu kustību sekas, protams, ir katastrofas - visā pasaulē spēcīgas zemestrīces satricina zemi un milzīgi paisu­ma viļņi triecas pret kontinentālajiem šelfiem. Seni polārie ledāji, pametot polārās zonas, kūst, un jūras līmenis ceļas aizvien augstāk un augstāk.


Visticamākais ka šo zemes pleķi būtu veidojusi sauszemes platību, kas būtu tik liela kā Rietumeiropa un tā atrastos ārpus dienvidu polārā loka, tā plestos mēre­najos platuma grādos, sniedzoties līdz vietām ar Vidusjūras reģionam līdzīgu klimatu. Tajā pašā laikā pārējā Antarktīda būtu palikusi zem ledus polārā loka iekšpusē.

«Platona aprakstītā zeme,» saka Flems-Ats, «būtu tik liela kā Pensilvānija, ar lielpilsētu, ko varētu salīdzināt ar mūs­dienu Londonu» - nav slikts mērķis, lai ar satelītu uzņemtu fotogrāfiju. Koncentriskiem apļiem vai citām lielām ģeo­metriskām īpatnībām vajadzētu būt viegli saskatāmām caur ledu.