Atbildes uz interesantiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem (13)7

Kas bija vīrs, kuram par godu nodibināta Pulicera balva žurnālistikā? Daudzu žurnālistu kāroto balvu - Pulicera prēmiju - nodibināja ungāru izcelsmes amerikānis, laikrakstu īpašnieks Džozefs Pulicers (1847-1911). Savā testamentā viņš lielāko daļu savas bagātības - aptuveni divus miljonus dolāru - novēlēja Kolumbijas universitātei, uz kā pamata tika radīta skola žurnālistiem (Columbia University Graduate School of Journalism), bet vēl daļu - gada balvai, ko šobrīd piešķir par "izciliem sasniegumiem žurnālistikā, daiļliteratūrā un muzikālajā kompozīcijā". Kad Pulicers 17 gadu vecumā emigrēja uz ASV, viņu sagaidīja smaga cīņa par dzīvi: viņš pārvaldīja ungāru, vācu un franču valodu, bet angļu valoda bija jāiemācās. Jauneklis strādāja dažādus vienkāršus darbus, tostarp par viesmīli, līdz ieguva darbu vācu laikrakstā "Westliche Post" Sentluisā. 1879. gadā viņš nopirka divas avīzes "St. Louis Dispatch" un "St. Louis Post" un pārveidoja tās par "St. Louis Post-Dispatch", reizē mainot avīžu modeli - orientējoties uz plašu sabiedrību interesējošām ziņām, skandāliem, sensācijām, publicējot avīzē reklāmas utt. Pulicers ātri kļuva bagāts un 1883. gadā nopirka arī avīzi "The New York World", kura turpmāk darbojās "dzeltenās žurnālistikas" stilā, krietni audzējot tirāžu. Pulicers tā arī nekad nesaņēma atzinību no saviem kolēģiem, jo tie uzskatīja, ka viņš nodarbojas ar nenopietnu žurnālistiku.

Kā radušies septiņi nāves grēki un vai tie ir minēti Bībelē? Bībele īpaši neapskata nāves grēkus un tos noteikti nenumurē. Vistuvāk tiem ir rakstu vārdi "Šīs sešas lietas Tas Kungs ienīst, un septītā Viņam ir negantība", kas ir pieminēti Zālamana pamācībās. Teksts uzskaita virkni grēku: augstprātīgas acis, melīga mēle, rokas, kuras izlej nevainīgas asinis, sirds, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu, kājas, kas ir raitas, lai nodarītu citam ļaunu, viltīgs liecinieks, kurš nekaunīgi runā melus, un tas, kurš rada nesaskaņas brāļu starpā. Pirmo sava veida grēku "klasifikāciju" veica grieķu mūks Evagrijs no Pontas 4. gadsimta beigās. Viņš grēkus salīdzināja ar astoņiem dēmoniem, kas uzbrūk cilvēkam. Nākamajā gadsimtā Sv. Jānis Kasiāns pārņēma šo klasifikācijas sistēmu un centās pārtulkot vienu no Evagrija terminiem λογισμοὶ latīniski. Sanāca - "dzīves apnikums" un "sirds nemiers". Šie vārdi tomēr neidzīvojās un radās latīņu nosaukums - acēdija (grūtsirdība).  Simt gadu vēlāk pāvests Gregors šo Evagrija dēmonu apvienoja ar slinkumu, radot septiņus galvenos grēkus, kādus pazīstam mūsdienās. Ja kāds kristietis bija vainojams tā sauktajos pamatgrēkos un neatgriezās no tiem, viņam, pēc katoļu baznīcas domām, zuda jebkāda cerība un pestīšanu nākotnē. 14. gadsimtā Gregora nāves grēki par populāru diskusiju tematu teologu un rakstnieku vidū. Tiem pievērsās arī Akvīnas Toms un Dante, kurš ar savu "Dievišķo komēdiju" izplatīja nāves grēku ideju plašākā sabiedrībā. 2008. gadā pirmo reizi pusotra tūkstoša gadu laikā Vatikāns pārskatīja nāves grēku sarakstu un pievienoja septiņiem esošajiem vēl septiņus, kas atspoguļo mūsdienu laikmeta realitāti. Atjaunotais saraksts bija publicēts oficiālajā Vatikāna laikrakstā "L'Osservatore Romano''. Saskaņā ar jauno koncepciju mūžīgās mokas tagad draud arī par ētikas noteikumu pārkāpšanu ģenētiskās modifikācijas jomā, eksperimentēšanu ar cilvēkiem, vides piesārņošanu, sociālās netaisnības izraisīšanu, nabadzības veicināšanu, apsēstību ar bagātību , kā arī ar narkotiku tirdzniecību.

Kā Baltijas jūra ieguva savu nosaukumu? Termins "Baltijas jūra" lasāms vācieša Ādama no Brēmenes darbā "Gesta Hammburgensis ecclesiaepontificum" (Hamburgas arhibīskapijas vēsture). Brēmenes doma kanoniķis, vēlāk doma skolotajs, pie tās strādājis līdz aptuveni 1076. gadam. Termins mare Balticum ir pieminēts 62. nodaļā saistībā ar Hamburgas arhibīskapu Unni, kurš centās pievērst kristietībai zviedrus. Pa Baltijas jūru viņš devās uz seno zviedru cilšu galvaspilsētu Birku. Kāpēc Brēmenes kanoniķis lieto tieši terminu mare Balticum vēsturniekiem ir mīkla līdz pat mūsdienām. Viena versija, ka viņš atsaucas uz it kā Ziemeļeiropā esošo mītisko Baltijas salu, kura ar dažādiem nosaukumiem aprakstīta antīko vēsturnieku un ceļotāju darbos. Figurē vairāki nosaukumi - Balcia, Basileia, arī Abala, Abalcia -, kur dzīvojošie ļaudis lasa un pārdod dzintaru. Pastāv arī pieņēmums, ka vārds cēlies no protoindoeiropiešu valodas (indoeiropiešu valodu saimes priekšteča) saknes bhel, kas nozīmē "balts, mirdzošs", vai ģermāņu vārda belt, ar kuru domāti divi Dānijas šaurumi: Lielais Belts un Mazais Belts. Kā zināms, tikai daļai tautu jūras nosaukumā figurē sakne "balt": Baltijos jūra (lietuviski(, Baltic Sea (angliski), Mer Baltique (franciski), Балтийское море (krieviski). Ģermāņu valodās tā ir Austrumjūra: Ostsee (vāciski), Östersjön (zviedriski) u. c. Savukārt, piemēram, igauņiem Baltijas jūra ir Läänemeri (Rietumjūra), jo atrodas rietumos no Igaunijas.

Vai oficiālā versija, ka Rūdolfs Hess izdarīja pašnāvību ir taisnība? Ādolfa Hitlera vietnieku Rūdolfu Hesu atrada mirušu savā kamerā 1987. gada 17. augustā. 93 gadus vecais Hess bija sēdējis Špandavas cietumā Berlīnē kopš Otrā pasaules kara. Autopsijā mediķi secināja, ka nāves cēlonis ir pašnāvība pakaroties, taču Hesa dēls to apšauba. Pirms nāves Hesu bija tā nomocījis reimatisms pirkstos, ka viņš pat nespēja sasiet kurpju auklas. Vēl vienā autopsijā mediķi konstatēja, ka nospiedumi uz kakla izskatījās citādi nekā pēc parastas pakāršanās, tomēr ziņojumu nemainīja. Saskaņā ar sazvērestības teoriju Hesu cietumā nožņaudza britu aģenti. Viņš esot zinājis noslēpumus, kas met ēnu uz Lielbritāniju. Kad Padomju Savienība apsvēra iespēju palaist bijušo nacistu līderi brīvībā, britiem viņu vajadzējis apklusināt uz visiem laikiem. Hess ir apglabāts Vunzīdelē Bavārijas ziemeļos.

Kura zemūdene pirmā ienira zem Ziemeļpola ledus segas?  1958.gada augustā amerikānu zemūdene "Nautilus" devās no Klusā okeāna uz Atlantijas okeānu un ienira zem Ziemeļpola ledus segas. Nevienam citam tas iepriekš nebija izdevies. "Nautilus" bija atomzemūdene. Atšķirība no tās citas zemūdenes zem ūdens darbināja elektrodzinēji, kas neradīja izplūdes gāzes un neizmantoja skābekli, toties akumulatori ātri iztukšojās. Akumulatorus varēja uzlādēt, vien paceļoties pie ūdens virsmas, jo tur bija iespējams izmantot dīzeļdzinēju. Tāpēc tobrīd neviena parastā zemūdene nespēja pavadīt zem ūdens vairākas diennaktis no vietas. Atomzemūdeni "Nautilus" nolaida ūdenī un iekļāva ASV flotes sastāvā 1954. gadā. Nakamajā gadā tā uzstādīja rekordu zemūdens peldējumā gan pieveiktā attāluma, gan ātruma ziņā. Mazāk nekā 90 stundās "Nautilus" pieveica 2223 km, ne reizi nepaceļoties virs ūdens. 1958. gadā, ASV un Padomju Savienības sacensības laikā, zemūdene saņēma pavēli pierādīt, ka ir iespējams izbraukt zem Ziemeļpola un novietoties slēpnī pie padomju flotes bāzēm. Operācija "Saules gaisma" sākās 1. augustā, kad "Nautilus" ienira zem ledus un turpināja ceļu caur Beringa jūras šaurumu pa dabisku dziļvagu jūras dibenā. Tikai šeit bija pietiekami dziļš, lai zemūdene nokļūtu zem 18 metrus dziļā pakledus. Pēc divām dienām "Nautilus" bija pirmais kuģis, kas pabraucis garām ģeogrāfiskajam Ziemeļpolam. Pēc ceļā pavadītajām 96 stundām, kad atomzemūdene bija pieveikusi 2940 km, "Nautilus" atkal uznira pie ūdens virsmas uz ziemeļaustrumiem no Grenlandes. Pēc veiksmīgā uzdevuma ceļš zem Ziemeļpola kļuva teju par šoseju amerikāņu un padomju zemūdenēm.