Klāt jau astotā daļa jūsu iemīļotajai rakstu sērijai, kurā varēsiet paplašināt savas vēstures zināšanas un saņemt atbildes uz dažādiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem. Jautājumi būs par dažādām tēmām.
Šoreiz tikai 5 ierasto 10 vietā, jo man nav laika.
Vai senatnē grāmatas vākus apvilka arī ar cilvēka ādu? Antropodermisko iesējumu, grāmatu ievākošanā izmantojot cilvēku ādu, galvenokārt pielietoja 17.-18 .gadsimtā, lai gan daži piemēri zināmi arī no 19.gadsimta. Lielākā daļa no šāda veida iesietām grāmatām bija veltītas anatomijas vai noziedzības jautājumiem, pēdējo ievākošanā izmantojot attiecīgās krimināllietas noziedzinieka ādu. Piemēram, kādas skandalozās 1827. gada slepkavības izmeklēšanas lietas materiālus iesēja, izmantojot notiesātā slepkavas Viljama Kordera ādu. Atsevišķos gadījumos ievākošanu, izmantojot cilvēku ādu, veica saskaņā ar mirušo vēlēšanos. Piemēram, franču astronoma Kamīlija Flamariona grāmata par debess sfērām 1877.gadā ievākota ar kādas zinātnieka pielūdzējas ādu, kuru viņa bija novēlējusi šim mērķim pēc savas nāves. Šādi iesietu grāmatu skaits gan nav precīzi zināms, bet, domājams, ka ir bijuši vairāki simti grāmatu ar cilvēka ādas vākiem. Mūsdienās šāda iesiešanas tehnika vairs netiek izmantota, taču grāmatas ar cilvēka ādas vākiem bieži tiek iekļautas šausmu filmās.
Kāpēc stadionā un hipodromā sacenšas pretēji pulksteņrādītāja virzienam? Lai gan šis jautājums uzdots bieži, viennozīmīgu atbildi uz to nevienam tā arī nav izdevies atrast. Parasti izvirzīti tikai dažādi pieņēmumi, kas pārsvarā saistīti nevis ar vēsturiskiem, bet gan cilvēka (un ne tikai) fizioloģiju un psiholoģiju. Kustība pretēji pulksteņa rādītāja virzienam ir kustība no kreisās uz labo pusi, ar "kreiso roku iekšpusē". Tādējādi viena no izplatītākajām versijām par šo jautājumu ir šāda: cilvēka vai zirga organismā sirds ir kreisajā pusē, bet centrtiece atvieglo asinsriti un elpošanu. Cits pieņēmums balstās uz to, ka skatītāji tribīnēs, piemēram, pētot programmiņas vai kaut ko citu, pieraduši uztvert kustību no kreisās puses uz labo vai ka šāda kustības uztvere vispār atbilst cilvēka dabiskajiem uzstādījumiem. Cilvēki, kam dominējoša ir labā roka, dabiski izvēlas šādu rotācijas virzienu. Izvirzīts pieņēmums, ka tiem, kuri, piemēram, antīkajā pasaulē vadīja zirga pajūgus (vai mūsdienās sacīkšu auto), bija vieglāk kontrolēt situāciju un izvairīties no sadursmēm ar labo kā dominējošo roku. Nedaudzās hipotēzes, kas tomēr saistītas ar vēsturi, norāda: tradīcija izveidojās jau Senās Grieķijas olimpiskajās spēlēs, bet turpinājās arī Romas hipodromos. Tomēr hipodromos, piemēram, mūsdienu Lielbritānijā, iespējami abi varianti. Arī skriešanas sacensībās pašreizējā forma "pretēji pulksteņrādītāja virzienam" galīgi nostiprinājusies tikai 20.gadsimta sākumā.
Kad kaujas lidmašīnas sāka pacelties vertikāli? Jau 1944.gadā nacistiskā Vācija eksperimentēja ar lidmašīnām, kam nevajadzēja uzņemt noteiktu ātrumu, lai paceltos gaisā. Nepieciešamība pēc šādām lidmašīnām radās, kad Sabiedrotie aizvien biežāk bombardēja vācu skrejceļus. Otrā pasaules kara noslēgumā gan bija uzbūvēti tikai prototipi. Arī pēc kara turpinājās mēģinājumi konstruēt kaujas lidmašīnu, kura spētu pacelties no mazākiem karakuģiem un pasargāt konvojus, kas veda pārtiku un citas lietas. Britu 1967.gadā radītā "Hawker Siddeley Harrier" (attēlā) bija pirmā VTOL (vertical take-off and landing) lidmašīna, kas bija tik uzticama, ka šo lidmašīnu tipu varēja ražot plašākā mērogā. Vēlāk pievienojās citi "Harrier" modeļi, un lidmašīnas ar lieliem panākumiem piedalījās Folklendu karā 1982.gadā, kad tās aizstāvēja britu karakuģus pret gaisa uzbrukumiem un bombardēja argentīniešu pozīcijas salās.
Kad kinoteātros sāka ēst popkornu? 20.gadsimta sākumā kinoteātros nebija atļauts ēst popkornu. Kino demonstrēšanas vietās centās atdarināt tēatrus un ierīkoja greznus salonus, kam vajadzēja piesastīt smalkāku publiku. Paklājos iemīdīts izbiris popkorns te nepavisam nebija vēlams. 1927.gadā parādījās pirmās skaņu filmas, un kino apmeklētāju skaits pieauga. Jaunā publika nevarēja atļauties piedāvātos dārgos dzērienus, bet varējo nopirkt lēto popkornu, ko pārdeva uz ielas. Kinoteātru īpašnieki tomēr vēlējās, lai publika pirktu tikai biļetes, un dažviet gāja pat tik tālu, ka apmeklētāji bija spiesti savu popkornu kopā ar jaku atstāt garderobē. 20. gadsimta 30. gados, kad ekonomiskās krīzes laikā popkorns bija ieguvis lielu popularitāti, arī kinoteātri beidzot bija spiesti padoties publikas vēlmēm, lai izdzīvotu. Kāda kinoteātru ķēde Dalasā sāka pārdot popkornu 80 kinoteātros, izņemot piecus smalkākos. Šī lēmuma rezultātā pieciem smalkajiem kinoteātriem pēc diviem gadiem draudēja slēgšana.
Kā vācu armija jau pirmajā kara dienā nokļuva līdz Brestai? Bresta (senāk Brestļitovska) nonāca Padomju Savienības sastāvā kopā ar Polijai piederošajām teritorijām, kas tika pievienotas padomju republikām Ukrainai un Baltkrievijai 1939.gada rudenī. Ja ielūkotos mūsdienu kartēs, arī tajās Bresta redzama tieši pie Baltkrievijas Republikas rietumu robežas ar Poliju. Tobrīd tā atradās tieši uz Padomju Savienības un Vācijas ietekmes sfēru robežas. Protams, šis apstāklis padomju laikā publicētajās grāmatās ir notušēts. Brestas cietokšņa būve sākās 19.gadsimta 30.gados. Pirmā pasaules kara laikā - 1915. gadā - to ieņēma ķeizariskās Vācijas armija. Savukārt Polijas un Padomju Krievijas kara rezultātā 1921.gada 18.martā Rīgā noslēgtais miera līgums atdeva Brestļitovsku Polijai. Molotova-Rībentropa pakts 1939.gadā, kā arī tam sekojošie Vācijas un Padomju Savienības iebrukumi Polijā noveda pie Brestas iekļaušanas Baltkrievijas PSR sastāvā. Svarīgs fakts, ka Brestu Sarkanajai armijai atdeva Vācijas armija - vērmahts. 1939.gada 22.septembrī tieši tur notika leģendārā Vācijas un padomju karaspēka kopīgā parāde pēc Polijas sakāves. Tādējādi Brestas jeb Brestļitovskas cietokšņa apšaude sākās ar pirmajām padomju-vācu kara minūtēm 1941.gada 22.jūnijā. Cietokšņa pretestību vāciešiem izdevās apspiest 26.jūnijā, bet tā sauktais austrumu forts pretojās līdz 29.jūnijam.
