Atbildes uz interesantiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem (3)16

Kā sauca pirmo avīzi? Vēsturē pirmā zināmā avīze 1605.gadā iznāca vācu pilsētā Strasbūrā (mūsdienās Francijā). Tās nosaukums bija "Relation aller Fürnemmen und gedenckwürdigen Historien" ("Pārskats par ievērojamiem un svarīgiem jaunumiem" ) Redaktors Johans Karoluss sākotnēji bija pelnījis naudu, bagātiem klientiem pārdodot ar roku rakstītas ziņas. 1604.gadā viņam panika rakstīt ar roku un viņš nopirka iespiedmašīnu. Nākamajā gadā Karoluss nodrukāja savu pirmo avīzi. Turklāt redaktors aprēķināja, ka varēs samazināt izdevumus, iespiežot lielāku tirāžu un tādējādi nopelnot vairāk naudas.

Kāpēc inuīti neslimo ar cingu? Britu admirāļa Džona Franklina (1786-1847) vadītā jūras ekspedīcija Kanādas arktiskajās teritorijās ir viens no spilgtākajiem piemēriem par jūrnieku ciešanām garos jūras braucienos. Ekspedīcija bija apgādāta ar konservētas pārtikas krājumiem trim gadiem. Tomēr tās loeckļi, Franklinu ieskaitot, tik un tā gāja bojā no bada, hipotermijas, saindēšanās ar skārda bundžu izdalīto cinku un slimībām, tostarp cingas. Ekspedīcijas kuģi joprojām nav atrasti. Atšķirībā no arktiskajiem jūrasbraucējiem vietējie iedzīvotāji inuīti no cingas necieta un necieš arī mūsdienās, lai gan viņu uzturā gandrīz nemaz nav augu. Tas ilgstoši radīja neizpratni, līdz noskaidrojās: inuīti nepieciešamo C vitamīna daudzumu uzņem ar jēlām zivīm un svaigu jūras zīdītāju, piemēram, baltvaļu, gaļu. Viens no tradicionālajiem inuītu un čukču ēdieniem ir maktaks, kura galvenā sastāvdaļa ir saldēta baltvaļa āda. Atšķirīgo kultūras tradīciju dēļ Franklina komanda nevēlējās pielāgoties inuītu dzīvesveidam vai pat lūgt tiem palīdzību. Cinga, reizēm dēvēta arī par skorbutu, vairāku gadsimtu garumā bija viena no izplatītākajām jūrnieku, pirātu un citu jūrasbraucēju slimībām. Pētnieki pieļauj, ka laikā no 16. līdz 18. gadsimtam cinga nonāvēja vismaz miljonu jūrnieku. Lai gan jau 18. gadsimta vidū skotu kara ķirurgs Džeimss Linds atklāja, ka cingas sekmīgai ārstēšanai noder citrusaugļi, tomēr šo atziņu ilgu laiku neņēma vērā. 19.gadsimtā uzskatīja, ka cingas novēršanai nepieciešama higiēna, regulāri vingrinājumi un kuģu komandas morālā gara uzturēšana, nevis svaigs uzturs.

Kam armija izmantoja bungas? Kaujas troksnī bieži nevarēja sadzirdēt virsnieku komandas, tāpēc pavēles nodeva bungu vai trompešu signālu veidā - abi instrumenti pārspēja visus trokšņus. Bungas izmantoja jau antīkajā laikmetā, un tās bija svarīgs instruments, līdz 20.gadsimtā to no kara laika izspieda lauka telefons un radiosakari. Ap 1800.gadu britu karavīri bija trenēti reaģēt uz 16 dažādiem bungu rībienu veidiem, tostarp tie signalizēja par uzbrukumu un atkāpšanos.

Vai "Luftwaffe" bija helikopteri? Otrā pasaules kara sākumā Vācija bija pavirzījusies tālu uz priekšu funkcionālu helikopteru izstrādē. Inženieri Heinrihs Foke un Antons Fletners 30.gadu beigās uzbūvēja veiksmīgus prototipus, un šos helikopterus paguva iesaistīt operatīvajā darbībā. "Focke-Ahcgelis FA-223 Drache", ko izgudroja Foke, bija liels transporta helikopters ar diviem rotoriem, kas atradās uz balstiem ārpus korpusa. Tas spēja pārvadāt dažādus materiālus, karavīrus vai bumbas ar kopējo svaru 1000 kg un maksimāli sasniegt 182 km/h lielu ātrumu. Tomēr visu kara laiku šo helikopteru vajāja tehniskas problēmas. Fletnera alternatīva izrādījās daudz drošāka. Viņa mazais izlūkošanas helikopters "Fl 282 Kolibri" (attēlā) 1944.gadā bija gatavs masu ražošanai. Vācijas aviācijas ministrija pasūtīja uzņēmumam "BMW" 1000 eksemplāru, bet tie tā arī netika uzbūvēti. Sabiedrotie sabombardēja vācu helikopteru fabrikas, un abus helikoptera veidus saražoja tikai aptuveni 20 eksemplāros katru. Labāk veicās krievu izcelsmes amerikānim Igoram Sikorskim (1899-1972), kuru nekavēja nekādi gaisa uzbrukumi. Viņa 1942.gadā izstrādātais "R-4" kļuva par pasaulē pirmo masveidā ražoto helikopteru, un tas arī bija vienīgais Sabiedroto helikopters, ko izmantoja Otrajā pasaules karā.

Kurš nodibināja pasaulē pirmo cirku? Daļa vēsturnieku uzskata, ka cirka pirmsākumi attiecināmi uz Senās Romas vēsturi, tomēr mūsdienu izpratnē cirks aizsākās, kad 1768.gada 6.aprīlī kāda Londonas avīze publicēja neievērojamu sludinājumu ar nosaukumu "Aktivitātes zirga mugurā". Šo ne īpaši aizraujošo ziņu avīzē bija ievietojis bijušais britu armijas kavalērists Filips Estlijs (1742-1814). Šajā gadā izcilais jātnieks Estlijs pirmo reizi publikai klajā laukā demonstrēja pārdrošus trikus zirga mugurā. Viņa priekšnesumi kļuva ļoti populāri, un savās izrādēs Estlijs iekļāva arī klaunus, žonglierus un citus triku meistarus. Divus gadus vēlāk viņš nodibināja savu jāšanas skolu, kurā rītos interesentus skoloja jāšanas prasmē, bet pēcpusdienās demonstrēja trikus. 1773.gadā Estlijs kļuva par vēsturē pirmā cirka - Estlija amfiteātra - īpašnieku. Drīz vien šādas izklaides vietas parādījās arī citur Eiropā. Estlijs pats gan savas izrādes nesauca par cirku. Šo apzīmējumu esot izgudrojis viņa konkurents Čārlzs Dibdins, kurš kopā ar Čārlzu Hjūsu 1782.gadā Londonā atvēra "Royal Circus". 19.gadsimtā vārds "cirks" kļuva par šo priekšnesumu vispārējo nosaukumu.

Kas notika ar padomju līnijkuģi "Marats"?  1941.gada 23.septembrī vācu aviācija bombardēja Kronštati pie Ļeņingradas (mūsdienās Sanktpēterburga), un ostā noenkurotajam padomju līnijkuģim "Marats" trāpīja divas uzbrukumā mestās bumbas, katra 1000kg smaga. Dzīvību zaudēja vairāk nekā 320 cilvēku, un kuģis nogrima 11 metru dziļumā. Vismaz vienu no bumbām ar "Junkers Ju 87" uz kuģa nometa viens no izcilākajiem Otrā pasaules kara vācu pilotiem Hanss Ulrihs Rūdels (1916-1982). Savos memuāros viņš raksta, ka kuģim uzbrucis divas reizes: pirmo reiz 16.septembrī ar 500 kg smagām aviācijas bumbām, otro reizi 23.septembrī ar 1000 kg smagu bumbu. Teju pārcilvēciskiem spēkiem Kronštates ostas remontdarbnīcu strādnieki un dzīvi palikušie jūrnieki kuģi izcēla no dzelmes un jau tā paša gada oktobra beigās tam daļēji atjaunoja kaujas spējas. Kuģi pirmoreiz ūdenī nolaida 1911.gadā un deva tam nosaukumu "Petropavlovska". Par "Maratu" to pārdēvēja 10 gadus vēlāk, godinot franču revolucionāru Žanu Polu Maratu. 1943.gadā to atkal nosauca Petropavlovskas vārdā, bet pēc kara atdeva jūrnieku mācību vajadzībām un pārdēvēja par "Volhovu". 1953.gadā līnijkuģi sagrieza lūžņos.

Vai Luvrā izstādītā glezna "Medūzas plosts" ataino vēsturisku notikumu? Francūzis Teodors Žeriko ir atēlojis patiesu notikumu. 1816.gadā fregate "Méduse" uzskrēja uz sēkļa Atlantijas okeānā 60 jūdžu no Rietumāfrikas krasta. Tikai 250 vīriem pietika vietas kuģa glābšanas laivās, pārējos 147 (vīru skaits dažādos avotos svārstās starp 146 un 150) sasēdināja uz plosta, ko piesēja aiz laivām. Plosts gremdēja laivas, tāpēc kapteinis deva pavēli pārgriezt virves. Drīz uz plosta sākās nikna cīņa par niecīgajām pārtikas rezervēm. Jau pirmajā naktī 20 vīri tika nogalināti vai izdarīja pašnāvību, metoties ūdenī. Pār smago plostu šļācās viļņi, un tikai tie, kas sēdēja vidū, varēja cerēt uz glābiņu. Pēc četrām dienām uz plosta bija palikuši vien 67 vīri. Bads viņus piespieda pievērsties kanibālismam, spēcīgākie izmeta vājākos pār bortu, un kopības gars bija, kā vējā aizpūsts. Divpadsmitajā dienā (citos avotos trīspadsmitajā dienā) plostu atrada franču brigantīna "Argus". Tobrīdz dzīvi bija vairs tikai 15 vīri, un pieci no viņiem nomira tuvākajās dienās. Kapteinis un pārējā apkalpe laivās sasniedza krastu un pa sauszemi ieradās franču kolonijā Senegālā. 27 gadus vecais Teodors Žeriko savu darbu uzgleznoja pēc rūpīgiem pētījumiem un sarunām ar izdzīvojušajiem. Šis teju piecus metrus augstais un septiņus metrus garais meistardarbs padarīja viņu slavenu. 

Kad radās pirmās telefona būdiņas? Pirmā telefona būdiņa kādā Londonas ielā parādījās 1903.gadā. Tajā bija monētu telefons, kuru jau 1889.gadā bija izgudrojis amerikānis Viljams Grejs. Pirms telefonbūdiņu ēras to uzstādīja vairākās sabiedriskās vietās, piemēram, bankās. Teju visā pasaulē pazīstamās sarkanās britu telefonbūdiņas uzkonstruēja 1926.gadā ar nosaukumu "K2".