Šeit daži fakti par suņiem... un kā tos apmācīt. :):) enjoy. 
Apmācība - kā suns ar prieku sapratīs to, ko vēlas saim1
29
0
Kas ir suns?- Suns ir dzīvnieks, bet nekādā gadījumā pret to nevajadzētu izturēties kā pret dzīvnieku, jo suņa loma dienestā, mājās, ģimenē pārsniedz tikai dzīvniecisko. Vienam tas ir darba kolēģis, citam – ģimenes loceklis.
Tomēr tas nav arī kā cilvēks, un ļoti daudzi cilvēki, īpaši tie, kuri suņus māca, ar to “grēko”. Viņi nez kāpēc iedomājas, ka ir ļoti gudri, tādēļ arī sunim jābūt ļoti gudram. Šādi cilvēki neņem vērā suņa instinktus, bet balstās tikai uz savām domām un uzskatiem.
Suns, savukārt, balstās uz instinktiem nevis veselo saprātu. Tas jāņem vērā, un tas ir arī veiksmīgas apmācības jeb savstarpējā kontakta galvenais stūrakmens
Kāpēc, paņemot mājās suni, tas ir jāmāca?- Jāzina, ko cilvēks, no tā suņa grib panākt. Ja kāds ir redzējis pa televizoru seriālu par Reksi, kas ir ļoti skaists, gudrs, lec cauri loga stiklam, dzen pēdas, iet uz veikalu pēc desmaizītēm, vai filmu “Maska”, kur mazais suns aktīvs un citādāks nekā Reksis, tad šai iespaidā ķeras pie sava suņa audzināšanas.
Praksē ir svarīgi saprast, ko gribat no tā suņa panākt: vai gribat, lai suns sargā mājas, ir bērnu labākais draugs. Jāapzinās, kādus apstākļus cilvēks sunītim spēj radīt, kādi uzdevumi un prasības pret suni būs abu kopējā dzīvē. Tad arī var izvēlēties suņa sugu.
Ja cilvēkam ir lauku māja un ja grib, lai sunītis pelna savu maizi, sargājot māju, es neieteiktu izvēlēties taksi vai pūdeli. Ja dzīvo pilsētas dzīvoklī un grib, lai suns būtu sev, sievai vai bērnam par prieku, es neieteiktu izvēlēties vācu aitu suni, dobermani un tamlīdzīgus. Protams, arī mazie sunīši var sargāt māju un riet, bet efekts var būt diegan vājš, it īpaši zinoša pārkāpēja priekšā. Otra galējība – vācu aitu sunim pilsētas dzīvoklī ir grūti. Izņēmumi var būt līdzīgi gadījumi kā mūsu kinologiem – pienākums ir kopā ar suni gan strādāt, gan dzīvot zem viena jumta. Tas nav nemaz arī tik peļami. Daudz sliktāk, ja cilvēks aizbrauc rītā uz darbu, bet visu dienu suns sēž mājās, un tikai vakarā to izlaiž laukā. Tas nav normāli un nav pareizi.
Vai kaut kas mainās suņa psihē, ja tas ir pie ķēdes?-Par to negribas pat runāt un domāt, jo ES pat govis kūtī nedrīkst būt piesietas pie ķēdes. Esmu par to, ka sunim nevajag būt pie ķēdes, viņam nav tur vieta, nerunājot par to, ka tas atstāj iepaidu uz suņa psihi. Tas nav arī humāni. Šis uzticamais cilvēka draugs nav pelnījis tādu attieksmi. Es vienmēr iesaku voljēru. Protams, var diskutēt, ar ko tas atšķiras no ķēdes, bet voljērs tomēr ir vieta, kur suns atpūšas, nevis izcieš sodu vai nodzīvo savu dzīvi. Sunim jādod iespēju gan pastaigāties, gan apmācību un vienkārši kontaktu ar saimnieku.
Atrašanās pie ķēdes suni noteikti ietekmē negatīvi. Ar tādiem suņiem gan maz nācies saskarties, taču pirmais suns, kas mani sakoda, neskaitot darba nianses, bija mana drauga “ķēdes suns”, kas tika palaists vaļā. Šāds suns izaug kā mežonis, kas dzīvē saskata un redz tikai ļaunu un visos – tikai ienaidnieku. Katrā iespējamajā gadījumā mēģina uzbrukt. Ķēde ir izveidojusi suņa pasauli, un, kad viņš tiek no tās vaļā, pasaule it kā paplašinās. Ja suns kā materiāls ir slikts – bailīgs, nepārliecināts –, tad tāds suns nav bīstams. Bīstams tas ir pie ķēdes, jo tā ir vieta, no kuras sunim nav iespējas atkāpties. Dabā ir tā – vai nu es kožu un dzīvoju, vai padodos un mirstu. Ir arī tādi “ķēdes suņi”, kas rej, bet tikko tu pienāc klāt, tas noguļas uz vēdera, čurā un tamlīdzīgi uzvedas. Tāds suns nav dabā spējīgs izdzīvot patstāvīgi. Trešais, bīstamākais un ļaunākais, variants ir tad, ja pie ķēdes nonāk labs, pārliecināts suns, bet apstākļu spiests izaug kā mežonis. Tāds suns, tiekot vaļā no ķēdes, ir sociāli bīstams, jo ar savu pārliecību un kaut kādā veidā apliecinot sevi var uzbrukt cilvēkam un dzīvniekam.
Kādu apmācības metodi ieteiktu, apmācot tādu draudzīgu suņu šķirni kā Zelta Retrīvers?-Es atbalstu un izmantoju tikai spēles metodi, kombinējot to ar barību. Pēc tam var izmantot korekcijas. Ar tām jābūt ļoti uzmanīgam un tas ir individuāli. Es iesaku tās izmantot kāda speciālista vai vismaz tāda cilvēka vadībā, kam ir priekštats, kā to pareizi jāpielieto un kā jāapstiprina. Rotaļu metode padara apmācību aizraujoša gan sunim, gan saimniekam. Tai ir tikai viens mīnuss – rezultāts nav tik ātri. Toties tas vēlāk atmaksājas. Viennozīmīgi, mana metode nozīmē kontaktu un suņa personības saglabāšanu. Ja apmācībā saglabājat suņa personību, tad tam ir zelta vērtība. Suņa personību iznīcināt var ļoti ātri. Tad sargs viņš viennozīmīgi nebūs. Viņš būs tikai spalvu kušķis
Kas ir svarīgi suņa apmācības procesā?-Svarīgākais kucēna vecumā ir likt saprast, ka treniņš un apmācība cilvēkam ir rūpīgi izplānots darbs, bet sunim tā ir rotaļa – kaut kas patīkams, saistošs. Mēs kucēnu vazājam aiz deguna. Sunim pieaugot un nostabilizējoties nervu sistēmai, dzīvniekam kļūstot vecākam un nopietnākam, var mācīt “nopietnās lietas”. Dažus vingrinājumus, kā aporta mācīšanu, vispār iesaka tikai ap divu gadu vecumu.
Cik reizes sunim jāatkārto komanda, līdz pienāk brīdis, kad dresētājam jākoriģē suns?
Tas atkarīgs no suņa un tā apmācības metodes. Cilvēks, kurš sāk ar suni strādāt, jutīs pats, kurā brīdī jāapstājas. Grāmatās rakstīts, ka reizes 30. Protams, tas nav ņemts no zila gaisa, bet es nekādā ziņā negribētu norādīt kaut kādu skaitu. Tas ir individuāli – cik daudz darba un cik pareizs ielikts un kāds suns ir. Savukārt darbības, kā nolikt suni gulēt, vislabāk ir parādīt. Suns ir jāredz – pareiza korekcija, apstiprinājums ir atsevišķa saruna
Tev patiks šie raksti
