Sniegiem klātas kalnu grēdas, laupītāji un ļauni mesti akmeņi - nekas nespēja aizkavēt Tomasu Stīvensu ar velosipēdu apbraukt apkārt zemeslodei. 33 mēnešus pēc tam, kad bija atstājis Sanfrancisko un devies uz austrumiem, viņš atgriezās pilsētā no rietumpuses.
Kad 30 gadus vecais raktuvju strādnieks, piedzīvojumu meklētājs un riteņbraukšanas cienītājs Tomass Stīvenss uzkāpa uz sava velosipēda, viņu pavadīja ap simt cilvēku. Ļaudis māja Stīvensam nopakaļ, kad viņš izbrauca no Sanfancisko, uzņēmis kursu uz Bostonu Ziemeļamerikas kontinenta otrā krastā. Bija 1884.gada 22.aprīlis.
Stīvenss vēlējās kļūt par pirmo cilvēku, kurš šķērsojis ASV uz velosipēda. Viņa pieticīgajā bagāžā bija viens komplekts tīras apakšveļas, maiņas krekls, pistole un brezents, kam vajadzēja kalpot gan par lietusmēteli, gan telti. To visu braucējs bija piesējis pie riteņa stūres.
Vairākas dienas Stīvenss brauca pa Kalifornijas grantētajiem ceļiem. Viņš bija labā noskaņojumā un brīnījās par to, ka vēl neviens nav ar velosipēdu aizbraucis no krasta līdz krastam. Tikai nonācis pie 4000 metru augstajiem Sjerranevadas kalniem, ceļotājs saprata, kādi pārbaudījumi viņu gaida. Ceļu biju aizsaklojusi pārplūdusī upe, "un es aptvēru, ka šajā ceļojumā kājām nosoļošu tikpat daudz, cik nobraukšu ar velosipēdu", rakstīja Tomass Stīvenss savā ceļojuma grāmatā, kuru publicēja 1888.gadā.
Viņš nepārguris stūma savu velosipēdu pa dzelzceļa sliedēm un šķērsoja sniega klātos kalnus. Bads pastāvīgi atgādināja par savi, viņš šāva uz katru zvēru, kas pienāca šāviena attālumā. "Es trāpu vienmēr - tikai zemē," viņš konstatēja.
Otrpus kalniem ceļojums atkal turpinājās bez problēmām. Kad Stīvenss nonāca līdz lielajām pilsētām, vietējo riteņbraukšanas klubu dalībnieki piedāvāja viņam ēdienu un naktsmājas. 103 dienas pēc izbraukšanas no Sanfrancisko Tomass Stīvenss bija savu uzdevumu paveicis. Viņš bija nobraucis 6000 kilometrus un sasniedzis savu galamērķi - Bostonu.
Savu stāstu par braucienu cauri Amerikai Stīvenss veiksmīgi pārdeva ceļojumu avīzei "Outing". Izturīgo riteņbraucēju šie apraksti ātri vien uznesa slavas virsotnē. Savukārt avīze piedāvājās samaksāt Stīvensa izdevumus, ja viņš vēlētos ar velosipēdu apbraukt pakārt pasaulei. Vienīgais nosacījums bija ziņot izdevumam par saviem piedzīvojumiem, un braucējs, daudz nedomājot, piekrita.
1885.gada aprīlī Stīvenss ar kuģi no Ņujorkas devās uz Liverpūli Lielbritanijā, kur viņu vēlreiz sagaidīja vairāki simti ziņkārīgu skaitītāju. Viņi bija lasījuši par neparasto vīru, kas ar velosipēdu šķērsojis ASV. 5.maijā viņš devās pretim jauniem piedzīvojumiem. Sākums bija daudzsološs - ceļojums cauri Eiropai līdzinājās garākam svētdienas izbraukumam. Ceļi bija lieliski, laiku kavēja riteņbraucēju kluba biedri, dodot iespēju izbaudīt pasaules varoņa slavu.
Tomēr, jo tālāk uz austrumiem Stīvenss nokļuva, jo nelabvēlīgāku interesi un attieksmi izjuta. Bulgārijā policisti bija spiesti viņu eskortēt caur ļaužu pūli, kurš kāvās par priekšroku pieskarties slavenā braucēja velosipēdam. Turcijā velosipēdists vairākas reizes cieta laupīšanas mēģinājumos. Par laimi, laupītājus viņam izdevās aizbiedēt ar savu pistoli. Stīvenss brauca caur Anatolijas augstieni, uzņēmis kursu uz Persiju.
Kad velosipēdists iebrauca Teherānā, viņu pieņēma pats šahs - Persijas valdnieks. Šahu interesēja velosipēdi, un Stīvenss nolēma izmantot valdnieka labvēlīgo noskaņojumu, lai pārlaistu ziemu. Viņš bija biežs viesis galmā, kuru izklaidēja ar stāstiem par Rietumu pasauli. 1886.gada pavasarī Teherānu pasaules apceļotājs pameta militārā eskorta pavadībā. Pie Afganistānas robežas varas iestādes atteicās ielaist ceļotāju, jo piesargājās no britu spiegiem. Riteņbraucējs bija spiests doties atpakaļ, lai no Stambulas ar pasažieru kuģi dotos Karači Dienvidāzijā.
Indijas ziemeļos Stīvensam nācās samierināties ar faktu, ka šķērsojot Himalajus ar savu primitīvo divriteni viņem nebūs pa spēkam. Riteņbraucējs devās uz Kalkutu un ar kuģi turpināja ceļu uz Kantonu, kas mūsdienās ir Guandžou Ķīnā.
( tomēr nenobrauca apkārt pasaulei, bet pārvietojās kopā ar savu velisopēdu 
)