Pirmajā brīdī liekas — kādus gan noslēpumus varētu atklāt šajā neapdzīvotajā kontinentā? 99% tā teritorijas klāj ledus, kura biezums vietām pārsniedz pat 4km. Vidējā temperatūra pat vasaras vidū svārstās no -30 ° līdz -50 °C. Augu valsts praktiski vispār nepastāv, bet dzīvnieku valsti pārstāv vienīgi piekrastē mītošie roņi un pingvīni. Un tomēr…
Lielais noslēpums
Antarktīdā, 480 km attālumā no Dienvidpola, atrodas milzīgais Vostoka ezers. Pēc aizņemtās platības tas neatpaliek no Oņegas ezera Eiropā, Čadezera Āfrikā un Nikaragvas ezera Amerikā. Ledus segas biezums virs ezera ir 3,5–4,5 km. Vislielākais dziļums — 1200 metru, bet vietā kur uz ezera ledus atrodas Krievijas antarktiskā stacija «Vostok», tas ir 680 metrus dziļš. Visas pasaules zinātnieki uzskata šī unikālā ezera pētīšanu par vienu no interesantākajām un grūtāk atrisināmajām 21. gs sākuma zinātniskajām problēmām.
Kad ASV satelītu iegūtie fotouzņēmumi parādīja, ka ezerā virs ūdens ir apmēram 800 metrus augsta, ledus kupola segta tukša telpa, bet aparatūra tajā fiksēja paaugstinātu magnētisko aktivitāti, amerikāņi negaidīti pārtrauca sākto pētījumu programmu. Visus civilos speciālistus atstādināja, veiktie darbi pilnībā pārgāja zināmu valdības struktūru un iestāžu pārziņā.
Līdz 2000. gadam ezeru pētīja starptautiska zinātnieku komanda, taču pēc tam vadības grožus savā ziņā pārņēma ASV Nacionālās drošības pārvalde. NASA pārstāve sakariem ar masu saziņas līdzekļiem Debora Šingtelere preses konferencē paziņoja, ka šādu vadības maiņu diktē ar nacionālo drošību saistīti apsvērumi. Pēc šiem vārdiem vietu pie mikrofona ieņēma viens no NASA vadītājiem, kas steigšus precizēja, ka «pētījumi pārtraukti, lai nodrošinātu apkārtējās vides ekoloģisko aizsardzību». Kopš tā brīža nevienam žurnālistam nav izdevies sazināties ar Deboru Šingteleri un noskaidrot, par kādu drošību viņa toreiz runāja.
Kas tad īsti zem Antarktīdas ledus vairoga ir tik pievilcīgs gan ASV, gan Krievijai, ka tās sūta uz sestā kontinenta Vostoka ezera rajonu zinātniskās ekspedīcijas? Turklāt nevis šādas tādas, bet gan apgādātas ar pašu modernāko aparatūru!
Satelītos uzstādītās iekārtas konstatēja, ka ezera ūdens temperatūra svārstās no +10 līdz +18 °C! Tas nozīmē, ka ezera dzīlēs darbojas kādi ģeotermāli vai cita veida siltuma avoti. Analizējot aparātu rādījumus, zinātnieki konstatēja, ka telpā starp ūdens virsmu un ledus kupolu varētu būt pašattīroša atmosfēra, kurā spēj eksistēt pat augi.
Saskaņā ar masu saziņas līdzekļos publicēto informāciju 2000. gada februāri divas zinātnieku grupas, kas piedalījās kopīgā ASV un Lielbritānijas finansētā pētījumu programmā, gatavojās nolaist ezera ūdeņos īpašas, ar dažādu aparatūru aprīkotas, zondes. Taču pēkšņi visi ar minēto programmu saistītie darbi tika pārtraukti. Nekādi tuvāki paskaidrojumi netika doti. Klīda baumas, ka tajā paša laika Krievijas Antarktīdas teritorijā ieradies jauns zinātnieku kontingents. Kopā ar to - arī daudz dārgas tehnikas…
Absurds! Bet, ja nu...
Sakarā ar minēto daži ufologi un anomālo parādību pētnieki neizslēdz iespēju, ka Antarktīdā zem ledus segas pastāv slepena NLO vai arī vācu nacistu (!) bāze. Turklāt daži uzskata, ka pirmais pieņēmums nebūt neizslēdz otro.
Loģiski domājošam prātam jau variants par NLO šķiet absurds, kur nu vēl doma par nacistu bāzes pastāvēšanu! Tomēr — nesteigsimies ar secinājumiem…
1940. gada vasarā kalnainā apvidū pie Kovaru pilsētas okupētās Polijas dienvidrietumos hitlerieši izveidoja slepenu mācību centru. Tur īpaši atlasītus karavīrus un virsniekus gatavoja kaujas operācijām visskarbākajos apstākļos, piemēram, Arktikā un… Antarktīdā.
Lēmumu par Norvēģijas īpašuma Antarktīdas austrumos — Karalienes Modas zemes — aneksiju vācu pavēlniecība pieņēma jau 1940. gada maijā, drīz pēc Norvēģijas kapitulācijas. Šim nolūkam izveidoja īpašu armijas apakšvienību ģenerāļa Alfrēda Rihtera vadībā. Tās galvenos spēkus veidoja kareivji, kas izgājuši apmācību nometnē pie Kovariem. Ir ziņas, ka plānu izcelties Karalienes Modas zemē vācieši loloja jau no 1938. gada. Un bija pat devuši tai savu nosaukumu —Jaunā Švābija. Rihters jau tad nelielā lidmašīnā bija pārlidojis Karalienes Modas zemi un nometis vairākus desmitus ar svastiku rotātus vimpeļus, tā atklāti pārkāpjot visas starptautiskās vienošanās par Antarktīdu. 1941. gadā vācieši patiešām izcēlās Antarktīdā — Norvēģijas teritorijā un izveidoja staciju «Oāze». Tā atradās vietā, kas patlaban pazīstama kā «Bangera oāze» (nosaukta par godu amerikāņu lidotājam, kas 1946. gadā atklāja nacistu izveidoto «Oāzi»).
Antarktīdas «oāzes» ir vietas, kur zemi nesedz ledus. To izcelsme vēl joprojām nav pilnībā noskaidrota. Daži ufologi, vēsturisko noslēpumu un neparastu parādību pētnieki uzskata, ka viens no šādu «oāžu» (arī Antarktīdā vislielākās — «Bangera oāzes») izcelsmes cēloņiem varētu būt… eksperimenti kodolenerģijas izmantošanā, ko vācieši veica polārajā stacijā «Oāze» Otrā pasaules kara laikā. Par to savā 1999. gadā Varšavā iznākušajā grāmatā ««Wunderland». Ārpuszemes tehnoloģijas Trešajā reihā» raksta R. Ļesņakevičs un M. Jasenskis.
Bērda ekspedīcijas — fantastika un realitāte
Par netiešu pierādījumu minētajam var kalpot notikumi, kas saistīti ar Ričarda Bērda — amerikāņu admirāļa, polārpētnieka, lidotāja, četru antarktisko ekspedīciju vadītāja — aktivitāti Antarktīdā. Ceturtā no minētajām ekspedīcijām bija pati grandiozākā un noslēpumainākā.
Sava apjoma ziņa šī ekspedīcija, kuras kodētais nosaukums bija «Lēciens uz augšu», vairāk atgādināja militāra iebrukuma operāciju. Tajā piedalījās 13 ASV Jūras karaspēka kuģi, to skaitā aviācijas bāzes kuģis, ledlauži un zemūdene. Gaisa transporta sastāvā ietilpa 15 lielkravas lidmašīnas, tālās darbības izlūklidmašīnas, helikopteri un lidlaivas. Interesants ir arī šīs «zinātniskās» ekspedīcijas kadru sastāvs. Tajā ietilpa 25 zinātniskie līdzstrādnieki un… 4100 jūras kājnieku karavīru un virsnieku. Ekspedīciju akceptēja ASV Kongress, finansēja valdība, bet vadīja jūras karaspēka virspavēlniecība.
Oficiāli amerikāņu propaganda nebeidza atkārtot, ka ekspedīcijai ir tīri zinātniski mērķi. Taču tādā gadījumā, kā apgalvoja Čīles un Argentīnas žurnālisti, kāpēc amerikāņiem «radās nopietnas problēmas, izceļoties malā Antarktīdas piekrastē»? Un kāpēc «zinātnieki» admirāļa Bērda vadībā veica 200 kilometru garu marša pārgājienu pāri visai kontinenta austrumu daļai? Ko viņi tur meklēja? Varbūt stacijā «Oāze» Jaunajā Švābijā, tāpat kā Baltijas piekrastē Polijā, vācieši radīja un izmēģināja savu slepeno superieroci V-7 — ne vienu vien, bet vairākus virsskaņas disklidņus ar raķešu vai kodoldzinējiem? Un varbūt tieši tos vai ko tamlīdzīgu centās atrast amerikāņu admirālis? Un varbūt ne tikai gadījuma pēc operācija saucās «Lēciens uz augšu»? Kā zināms, disklidņi V-7 gan pacēlās, gan nosēdās vertikāli.
Šajā sakarā visai daudznozīmīgs ir Bērda paziņojums presei pēc atgriešanās no pēdējās ekspedīcijas. Bet tajā viņš teica: «Savienotajām valstīm jābūt gatavām aizsargāties no pretinieka, kura rīcībā ir objekti, kas spēj tās apdraudēt no mūsu planētas poliem!»
Atgriežoties pie Ričarda Bērda personas, jāatzīmē, ka viņš bija pirmais cilvēks, kas lidmašīnā pacēlās virs Antarktīdas. Tas notika 1928. gadā. Pēc gada viņš aizlidoja līdz Dienvidpolam. Kopā ņemot, Bērds nolidojis virs Antarktīdas vairāk nekā 180 000 kilometru. Savu pēdējo lidojumu virs tās 67 gadus vecais Bērds veica 1955. gadā — divus gadus pirms savas nāves. Tieši viņa pēdējais lidojums apvīts ar neskaitāmiem nostāstiem un minējumiem. Līdz pat šai dienai klīst baumas par admirāļa sensacionālo atklājumu. Amadeo Džianīni uzrakstītajā un divus gadus pēc admirāļa nāves izdotajā grāmatā apgalvots, ka Bērds Antarktīdā atklājis ieeju… pazemes pasaulē! Viņš pabijis šajā pasaulē un redzējis tur bagātīgu augu valsti, ezerus ar siltu ūdeni. Pats brīnumainākais — tur apkārt klīduši arī dzīvnieki, kas ļoti atgādinājuši dinozaurus. Admirālis visu to nofilmējis un aprakstījis savā dienasgrāmatā. Autors nezaudē cerību, ka to reiz izdosies arī publicēt.
Tikai baumas, par pārējo — ne vārda
Un vēl nedaudz par Vostoka ezeru un tā vārdamāsu — Krievijas polāro staciju.
Nesen biologi no Sanktpēterburgas kodolfizikas institūta veica analīzes ledum, kas bija ņemts no urbuma ezera ledus vāka dziļumā. Tajā atklāja baktēriju, kas spēj dzīvot vienīgi temperatūrā +55°C. Atliek secināt — kādreiz ezerā ūdenim bijusi šāda temperatūra. Bet varbūt tāda ir arī patlaban? Tātad hipotēze par to, ka ezera ūdeņus zem ledus segas kaut kas silda, teiksim — geizeri, nav nemaz tik fantastiska.
Stacijas «Vostok» vadītājs Valerijs Lukins stāsta, ka pēdējos gados ezera ledū izdarīts dziļš urbums. Zinātniekus no ezera ūdens šķir vairs tikai 130 metri — mūsdienu tehnikai tīrais sīkums. Taču urbties tālāk ir bail. Ja urbis nonāks līdz ūdenim, tad pastāv ārkārtīgi liela varbūtība, ka šajā pirms miljoniem gadu aizvērtajā «kolbā» iekļūs parasti zemes netīrumi. Ko tie izraisīs, neviens nezina. Varbūt kādas no zemes baktērijām iznīcinās visu dzīvo ezerā — zivis, moluskus utt… Pagaidām neviens nav izgatavojis sterilu urbšanas iekārtu. Tāpat nav zināms, kas var «izlauzties» no urbuma virszemē un kādas sekas tam būs. Nav taču izslēgts, ka no ezera var iznākt dzīvas būtnes un mikroorganismi, ar kuriem cilvēce vēl nekad nav saskārusies.
Nesen NASA Dienvidpolā izmēģināja Īpašu robotu dziļiem ledus urbumiem. Tas paredzēts pētījumu veikšanai uz Jupitera pavadoņa Eiropas. Arī Eiropu klāj kilometriem bieza ledus kārta, zem kuras atrodas ūdens. Temperatūra uz planētas — mīnus 70 °C. Mats matā Vostoka ezers! Tikai Kosmosā! Tam līdzinās arī Marsa polu ledus cepures. Nav izslēgts, ka gan uz Marsa, gan uz Eiropas zem ledus slāņa ir dzīvība.
Amerikāņu žurnāla «Space» publicētā raksta «Kriorobots pēta Antarktīdu» autors apgalvo, ka minētais robots jau vairākkārt ieniris Dienvidpola ledāju dzīlēs un sasniedzis 1226 metru dziļumu. Taču viss liecina, ka gan robotam, gan ezera pētīšanai īpašu uzmanību (tiesa, to pārāk neafišējot) pievērš arī ASV nacionālās drošības aģentūra.
Vispār baumas par Vostoka ezeru klīst visdažādākās, to skaitā arī pašu polārpētnieku vidū. Runā, ka tur atrodoties citplanētiešu kuģis, ka ezerā mīt sen no Zemes virsmas nozudušas ūdens ķirzakas un vēl kādi dīvaini briesmoņi.
Zinātnieki visus šos nostāstus par senajiem rāpuļiem un citplanētiešiem dēvē par mietpilsoņu spriedelējumiem. Taču uz daudziem jautājumiem arī viņiem nav atbildes.
– Vostoka ezers ir interesants ar to, — saka ASV Nacionālā zinātnes fonda ekspedīcijas Antarktīdas stacijā «Makmerdo» vadītājs Els Sazerlends, — ka jebkurš ar to saistīts atklājums uzdod daudz vairāk jautājumu nekā sniedz atbilžu.
Lukins un Sazerlends tiekas ļoti bieži un allaž apspriež Vostoka ezera izpētes problēmas. Taču apkārtējiem par to stāsta ļoti skopi. Arī citas valstis arvien biežāk rezultātus, kas iegūti, pētot unikālo veidojumu zem Antarktīdas ledus segas, pasludina par slepeniem.
Nobeigumā — vēl kāda mīkla
Amerikāņu žurnāla «Weekly Word News» 2001. gada 23. aprīļa numurā publicēta ziņa, ka norvēģu polārpētnieki no stacijas «Amundsens-Skots», kas atrodas uz paša Dienvidpola, nesen Antarktīdas kontinenta dziļumos, 160 kilometrus no Mountmaklintoka kalna, atklājuši nezināmas izcelsmes torni. Nav arī zināms, kādam nolūkam tas uzcelts. 28 metrus augstā būve veidota no simtiem ledus bluķu un pēc pētnieku atzinuma atgādina «viduslaiku pils sargtorni».
Līdz pat tās atklāšanas brīdim celtni no cilvēku acīm slēpa sniega kupenas. Visā krāšņumā tā polārpētniekiem atklājās, kad ilgstošs brāzmains vējš aizslaucīja sniega sanesumus. — Mums nav nekādu priekšstatu, kas varētu būt uzcēlis šo torni, un cik ilgi tas te jau stāv. Tam tikpat labi var būt simt vai arī tūkstoš gadu, — saka Kjells Nergārds, viens no ekspedīcijas dalībniekiem, kas kontinenta vidienē izdarīja unikālo atklājumu.
