šis ir mans 1. raxts, tkā ludzu, nekliedziet u.t.t. :D Beigās ir mans paša rakstītais teksts :)
«Es biju no tiem cilvēkiem, kuri agrāk bēga no neglītiem piedzīvojumiem. Vai es domāju, ka reiz būšu tik smags noziedznieks?! To es nekad neticēju, kamēr dzīvoju, un tomēr...» tā par sevi Jelgavas cietumā 1926. gada jūlijā rakstīja Ansis Kaupēns.
Tātad cik sapratu no vakardienas Dokumentālās filmas, kurā tika stāstits par Ansi Kaupēnu, ka viņš bijis 19. g.s "izcilākais" Laupītājs. Viņš nogalināja 19 cilvēkus, nodedzināja mājas...
Kas bija šis cilvēks – lielceļa laupītājs, slepkava? Par viņu stāsta leģendas, dzied dziesmas. Viņa vārds gājis no paaudzes paaudzē ļaužu valodās un nostāstos. Ansis Alberts Kaupēns dzimis 1895. gada 2. novembrī «Balcer - Streņģu» mājās kalpu Jāņa un Anlīzes ģimenē kā otrais bērns. Par viņa dzimšanu izdarīts ieraksts Zaļās ev.lut.draudzes baznīcas grāmatā. Drīz pēc Anša piedzimšanas ģimene pārcēlās uz Svētes pagasta «Pogu laukiem», kur dzīvoja Fogelmaņa namā. 21 gada vecumā Ansi Kaupēnu mobilizēja cariskās Krievijas armijā. 1919. gadā, bēgdams no nepatikšanām kādā Maskavas noliktavā, viņš atgriezās Latvijā. Tā paša gada 17. decembrī tika ieskaitīts 11. Dobeles (toreiz Grobiņas) kājinieku pulkā par seržantu. Taču ne reglamentētais dzīvesveids Latvijas armijā, ne vienmuļais darbs un rūpes par «dienišķo desu» puisim nebija pa prātam, to viņš arī atzinis kādā nopratināšanā. No armijas viņš dezertēja un slapstījās pa Jelgavas apkārtnes mežiem, reizumis iegriezās apciemot vecākus «Pogu laukos».
1920. gada 29. janvārī ap pusdienlaiku uz Jelgavas – Līvbērzes ceļa netālu no tagadējās Aizupes pamatskolas Kaupēns izdarīja savu pirmo bruņoto uzbrukumu Džūkstes pagasta Lielrūteņu māju saimniekam Fricim Osim, kas devās uz Jelgavu apciemot meitu. Laupījums bija divdesmit latu.
Vai Kaupēns bija tautas varonis? Laupījis un mantu atdevis nabagiem, kā to cilvēki stāsta? Protams, nē!
Kaupēns – 19 cilvēku cinisks slepkava, laupītājs un dezertieris, uzdzīvotājs meitu mājās, lauku ballīšu «varonis». Viņa laupīšanas bija līdzīgas cita citai. Kaupēns apturēja braucēju pajūgus un atņēma visu, «nesmādējot» neko. Līdz pēdējai kapeikai paņēma naudu, vērtspapīrus, gredzenus, pulksteņus, zīda šalli, reiz pat iesāktu degvīna pudeli un sainīti ar žāvētām butēm, maizes klaipu un žāvētas gaļas gabalu. Pārtikas grozus Kaupēns nekad neaizmirsa izcelt no pajūgiem, jo vēders prasīja savu daļu. Labs ķēriens laupītājam bija ieroči.
Skaistkalnes mežā viņš nogalinājis avīžu pārdevēju A.Krūkli. Nelaiķim līdzi bijis sviests un olas. Kaupēna izsalkums izrādījies tik liels, ka turpat līdzās līķim viņš sakūris ugunskuru, katliņā sviestā cepis olas un ieturējis brokastis. Reiz kādai večiņai atņēmis trīs ābolus, jo cita nekā līdzi viņai nav bijis. Kā noprotat, noziegumi bija ļoti ciniski.
Daudz nostāstu tautā klīst par Kaupēna sievietēm jeb tam laikam atbilstošāks vārds bija – brūte. Viena Kaupēnam īpaši gāja pie sirds. «Tā bija kāda Jūrmalas kaija, kas mani piesaistīja ar savu stalto gājumu,» rakstīja Kaupēns cietuma memuāros. «Jūrmalas kaija» bija 20 gadu vecā Kate Valdmane – Jelgavas modiste. Jaunajai dāmai vajadzējis daudz naudas, un Kaupēns, mīlas dzīts, ķērās pie vilcienu aplaupīšanas. Kad cerētās precības izjuka, viņš noskatīja Kates draudzeni – 18 gadu veco Valiju Kleiberģi. Meitenes vārdadienā, 1926. gada 12. maijā, viņas mātei Kaupēns pasniedza 800 latu aizdevumu, protams, nauda bija salaupīta. Taču nopratināšanas dokumentos nav minēts, ka Kaupēns jebkad būtu aizdevis vai dāvinājis naudu vai mantu nabagiem, kā to vēsta nostāsti tautā.
Pēdējo laupīšanu Kaupēns izdarījis 1926. gada 29. maijā. Viņu jau visur meklēja. Tēvs, kas bija kļuvis atraitnis un dzīvoja Ozolnieku pagastā, tūlīt pēc Vasarsvētkiem mežā pakārās, jo visiem bija kļuvušas zināmas dēla gaitas.
Pēc aresta Kaupēns atradās Jelgavas cietumā. Viņš rakstīja dzejoļus, pārdomas par savu dzīvi – cietuma memuārus. Diezgan lielīgi uzskatīja, ka viņš kļuvis par latviešu Tarzānu. Šī doma gan nebija Kaupēna, tā viņš bija nosaukts tā laika presē. Kaupēns atcerējies, ka, mežā dzīvojot, grūtības sagādāja pārtika, jo Latvijā riekstu vietā aug čiekuri, bet apelsīnu vietā – meža āboli. Ar to iztikai bija par maz. Mežu Kaupēns arī nolādēja, jo tas «viņam samaitājis veselību, guļot vēsajās naktīs zem klajas debess, kad zobi klabēja kā rakstāmmašīna.»
Cietuma memuāros viņš filosofēja: «Kāpēc es nevarēju uz baznīcas torņa spices dzīvot? Tad man nekas dzīvē nebūtu bijis vajadzīgs, cilvēki būtu nākuši apbrīnot, un es no tā būtu pārticis.»
/http://www.vietas.lv/index.php?p=10&id=481/
Tātad tagad izteišu savas domas par šo " Vienu no Izcilākajiem " Laupītājiem.
Tātad cik sapratu no vakardienas Dokumentālās filmas, kurā tika stāstits par Ansi Kaupēnu, ka viņš bijis 19. g.s "izcilākais" Laupītājs. Viņš nogalināja 19 cilvēkus, nodedzināja mājas...
Viņš arī bija dezertieris, kas palielināja viņa sodu. Lai viņš "Saplūstu" ar pārējiem , saka strādat rūpnīcā Jelgavā (neatceros kādā tieši...)
Viņš tika atrasts, un pats īsti nesaprastdams, visu skaisti izklāstija, par saviem "Labajiem" darbiem, ko tas izdarijis, jo likums paredzēja, ka viņam cietumā naksies atrasties 10-15 gadus, bet viņš nezināja, ka viņu tiesās Armijas tiesa, kuras sods bij līdz pat nāvessodam. Un tā ari notika, Pret Ansi Albertu Kaupēnu tika izdarīts nāves sods, 1927 gada naktī uz 6. maju tika izpildīts nāves sods Ansim, un vieni no pēdējiem vārdien ko viņs teicis : Jūs arī pēc 50 gadiem , noteikti atceresieties...
