Anoreksija. slimnieku pieredze.10

*Violeta* Jaa..man viss sakaas ar to, ka velejos saslimt ar anoreksiju lai zaudetu daudzos kg. Domaju, ka pec tam partrauksu, kad buus normals svars..bet taa nebija un nav..nokritos svaraa..gribeejaas veel un veel mazaak..nu veel tacu tikai nedaudz vajag un tad viss..pat sobriid seezu un domaaju ko dariit, jo nesanaak tik labi kaa veeletos nomest, jo nez kadaa veidaa atkal esmu pienjeemusies bik..un ir bailes no taa, ka nebuus atpakaljcela..Trakums ar tiem ideaaliem..tomeer pasai patiik taa sajuuta ka tuksh kunjgis, ir taads vieglums..a kad pieedies, tad garstaavoklis pat sliktaaks..un vem, un caurejas zaales, un viss kas pe taa piederas..un galvenais ka saprotu ka tas ir slikti, bet daru, jo buut tievai ir galvenais..

*re* Kad es strādāju,man bija tā,ka nebija laika paēst. No sākuma bija ļoti grūti,ka nebija ēsts.Netiku ēsti,jo strādāju par pārdevēju stendā,kur tikai esmu viena pate,kā arī daudz cilvēki bija.Nu labi,tas nav stāsts par manu darbu :). Vārdu sakot,biju tā pieradusi neēst,ka es pat to nepamanīju. Biju ļoti daudz zaudējusi svaru. Cilvēki jau nāca un teica,cik labi izskatos,ko tad tu dari,ka tik daudz esi zaudējusi.Es pat nesapratu,kāpēc viņi man tā saka,prasa. Tad pienāca svētki,kā vienmēr ir liels galds un tur bija ļoti ,ļoti daudz ēdieni:saldumi,gaļas,sāļie ēdieni utt. Bija tā,ka es sāku kaut ko pamanīt,es skatījos uz ēdiena un man iešāvās prātā,ka es nedrīkstu ēst,jo pieņemšos svarā,es pat nesapratu,kāpēc man tas iešāvās prātā. Beigu beigās man cilvēki sāka prasīt,kāpēc neēdu,un viņi sāk apvainoties uz mani.Nu un es paņēmu vienu mazu šašlika gabaliņu,tas bija tik maziņš,kā vidēja konfektīte. Es apēdu,man vnk palika slikti. Un tad es sapratu,ka kaut kas te nav kārtībā.Man ārtsts teica,ka man ir anoreksija -sākuma stadija..kaut kā tā,protams,viņš izteicās daudz nopietnāk ar sarežģītākiem vārdiem. Tagad ēdu pareizi,vienmēr siltas pusdienas,nekādi čipši,reti saldumi,pat ļoti reti,jo man tie negaršo.Gaļa arī reti. Protams,ir tādas dienas,kad tu vnk negribi to ēdienu mutē stumt,bāzt iekšā..bet nu..jā..

*nedilstosha* meitenes meitenes.ana nav nekas skaists.jaa liekas ja man taa buutu tad es aatri nomestu svaru un buutu slaida.skaista un man negribetos esst.mulkibas.anorexikjeem gribas est!est griba tiek nospiesta.un briizhi kad gribaas eest tiek aizpildiiti ar vingrojumiem ka sevis sodiihanu par vaja rakstura izpausmi.katrs to var.skaitit kalorijas vest dienasgraamatu,un eest tikai mazkaloriju produktus darzenjus un augljus.paiet meenesis divi,triis ir rezultaati,un tev skiet nu veel biskji veel-un hopppaa kad gribi apstaaties vairs nevari.eediens liekas pretiiks un sausa maize liekaas rekna kaa spekjis.un ja tev vinja ir jaaeed tev gribas raudaat,bet tu zini ka tev ir jaaeed!bet tu vienkaarshi vairs nevari.TAS IR TAS KO JUUS GRIBAT DARGAAS?ZEM TEXTA ES GRIBU ANOREKSJU?

*AnaMia* slimoju ar anoreksiju jau otro gadu. Esmu zaudējusi 30kg. bet spogulis laikam man melo,jo neredzu zaudēto,tikai to,kas vēl jāzaudē. tagad cenšos piespiest sevi ēst,bet svars pieaug,un man kļūst bail,es negribu atkal būt resna,atkal neēdu.. Sieviete,kas bija mans ideāls svara ziņā-man tagad der viņas drēbes,kā uzlietas,taču man vēl nav gana. man manā galviņā ir izveidojies priekšstats,ka ēst-tas nav normāli. es nezinu,ko lai iesāk,jo apzinos,ka es vēl neesmu tāda,kāda vēlos būt,ka vēl drusciņ jāzaudē,taču tai pat laikā manas draudzenes raudādamas mani lūdzas,lai ēdu,jo es jau esot tāda,ka vairs nav,ko zaudēt. man nav modeles figūra,nesveru 50 kg,un to,ka esmu ļoti notievējusi,var pateikt tikai tad,kad uzvelku savas vecās drēbes,kas krīt nost vai karājas uz manis,kā maisi. tas mani ieved vēl lielākā azartā. taču varu teikt,ka anoreksija nav nekāds rožu dārzs,tas ir drausmīgi,taču man diemžēl vienīgais veids,kā cīnīties ar lieko svaru,jo ar sportu man nav laika nodarboties.

*Veronika* Kā jūs varat teikt, ka gribat anoreksiju?! Vai arī - man sakrita daži simptomi, tad jau laikam man ir anoreksija! Apbrīnojami. Jūs laikam nemaz nesaprotat, ko darāt. Pilnīgi piekrītu - jūs negribat zināt, kas notiek to meiteņu galvās. Ja ir anoreksija, tas nenozīmē, ka ēst negribas, var darīt visādas foršas lietas un tikai katru rītu uzkāpt uz svariem un priecāties, ka atkal svars mazāks, saņemt komplimentus utt. Tās ir tikai jūsu muļķīgās iedomas, anoreksija nav nekāda spēlīte, ar kuras palīdzību var jautri nokļūt līdz mērķim un dzīvot laimīgi.

*Janis* Ar Anorexiju slimoju daudz gadus. Slimibu atklaju izlasot raxtu i-neta. Lidz tam ka sada slimiba pastav pat nezinaju. Daudzi arsti pat ignoreja manu velmi arsteties, pamatojot to ar to, ka to esmu to visu izdomajis. Teiksu godigi, nezinu vai esmu izslimojis so slimibu, jo ir daudz blakusefekti, kaa, pmr., alkoholisms( jo tad paliek vieglak) un kunga slimibu kuras ir neatggrirzeniskas

*kornelija* šī slimība ir drausmīga! Kad man bija 16 gadi es sāku neēst. Ārsti konstatēja anoreksiju. Augums bija 1,7m, svars - 39 kg. Sportā bija grūtības, vienmēr nogurums, nespēks, bet pašai savs augums patika, es par to jūsmoju. Tagad man ir 21, sveru 46. gribas atkal ņemt un novājēt, bet nedrīkstu. Vecmamma vakar mani ieraudzīja un pateica:\" Tu izskaties kā izdrāsta!\" (viņa ir tāda drusku perversa) Mans lielākais sapnis ir uztaisīt plastisko operāciju, lai vismaz seja man patiktu uz visiem 100, tad varbūt nedomāšu par saviem 46. Ir patīkami valkāt mazu izmēru, kad skaudīgām acīm nolūkojas kāda apalīte. Man liekas - es nekad nepārstāšu domāt par savu svaru...esmu slima, bet sliktākais ir tas, ka negribu ārstēties...

unforgetable* Slimība-elle. Jā, nomestais svars uz kādu brīdi liek justies labāk, vieglāk. Bet mīnusu ir daudz vairāk un tos tu jūti VISU LAIKU. Zinu, jo esmu visu izjutusi uz savas ādas, bet teikt, ka esmu slima ar anoreksiju, mēle negriežas. Nodarbojos profesionāli ar sportu, treniņos ir ĻOTI grūti, līdz pat tādam stāvoklim, ka roka neceļas, bet es tik un tā turpinu, jo zinu, ka sacensībās man ir jābūt pēc iespējas mazākā svara kategorijā. Un ik reizi, kad sacensību svēršanās laikā ir jākāpj uz svariem, mana sirds dauzās kā negudra. Skolā ar domāšanu neviecas, jo visu laiku gribas gulēt. Draugi saka, ka lūpas ir nepārtraukti zilas. Un es nepiekrītu, ka ēdiens sāk likties pretīgs. Man tas izpaužas otrādāk, es gandrīz visu laiku domāju par ēdienu, veikalos aizkavējos pie produktiem tikai, lai paskatītos, ar draugiem, kad viņi ēd, iedomājos, cik labi būtu, ja es arī varētu arī ēst un nedomāt par kilogramiem. Vienkārši tā paņemt un apēst kaut vai to pašu saldējumu. Esmu arī palikusi atkarīga no sporta. Sportoju 3 reizes dienā pa 2 stundām. Ja kādu dienu esmu izlaidusi kaut vienu treniņu, jūtos šausmīgi, un visbeidzot nonāk līdz tam, ka galu galā vēlu vakarā pieceļos un ejo sportot un sportoju līdz gāžos no kājām. Tas ir vienkārši briesmīgi visu dienu domāt par ēdienu, kalorijām un kilogramiem. Pat tad, kad esmu kaut kur ar draugiem izklaidēs, es nevaru atslābināties līdz galam, jo galvā ir vienas un tās pašas lietas. Dažkārt esmu pat atteikusies no daudziem pasākumiem, uz kuriem ļoti gribu aiziet, tikai tāpēc, ka negribu paciest to sajūtu, kad visi ēd un tev ir jāskatās, un, kad visi sāk piesieties par to, kāpēc es nekā neēdu, utt. Nevienam neiesaku to piedzīvot, pat saviem ienadniekiem to nenovēlētu, jo tā patiešām ir elle. Un pats briesmīgākais ir tas, ka tu apjēdz, ka ir jāapstājas, ka tas nav pareizi, ka gremdē sevi, bet tu nevari. Nevari, jo ir bail. Tas ir kā bezgalīgs aplis.