Amerikas drausmīgākā koncentrācijas nometne - Andersonvila15

Atbrīvošanas brīdī gūstekņi svēra 45-50 kg.Andersonvilas nometne pastāvēja sešus mēnešus, tā aizņēma 10 hektārus, un šajā laikā cauri nometnei izgāja 45 tūkstoši cilvēku. Arī citās nometnēs apstākļi bija skarbi, bet Andersonvila izcēlās ar īpaši briesmīgiem apstākļiem- cauri nometnei tecēja divi kanāli- viens dzeramajam ūdenim, otrs- dabisko vajadzību kārtošanai. Tas viss veicināja slimību izplatību.

Tieši Andersonvilā radās termins "deadline"- līnija, aiz kuras aizgājušo nošāva par bēgšanas mēģinājumu. Tā tika nošauts arī cilvēks, kurš drausmīgajos apstākļos bija sajucis prātā. 

Nometnē plosījās laupītāju bandas, un, lai arī tika sodīti ar nāvi 6 laupītāji, bieži vien cilvēkiem tika atņemts pēdējais. Sekas bija tādas, ka visvairāk cilvēku nomira tieši Andersonvilā.  Visā nometnes pastāvēšanas laikā gāja bojā  13 000 cilvēki, tas ir, katrs trešais, kurš šajā nometnē nonāca.

Karš turpinājās, nebija ne pārtikas, ne medikamentu, un, lai arī nometnes priekšnieks, kara invalīds Heinrihs Vircs vairākas reizes griezās pie Konfederātu valdības, lai vai nu uzlabo apgādi vai atbrīvo gūstekņus apmaiņas ceļā, viņa lūgumi tika ignorēti. Pie tam arī konfederātu valdību ir grūti atzīt par 100% vainīgu - Rotšildi, kuri sākumā finansēja abas karojošās puses, kara beigās finansējumu dienvidniekiem nogrieza, un dienvidniekiem trūka resursu pat savas armijas uzturēšanai.

1864. gada augustā ziemeļnieku uzbrukuma rezultātā nometne tika likvidēta. 1865.gada maijā fotogrāfijas no Andersonvilas nokļuva žurnālā "Harper's Weekly". Protams, tad, kad karš beidzās, 13000 cilvēku nāvē tika vainots tieši Vircs. No 160 lieciniekiem 145 liecināja, ka viņi nav redzējuši  Vircu kādu nogalinot, citi nespēja neko sakarīgu pateikt -  pierādījumi faktiski bija baumas.

Faktiski bija tikai viens  liecinieks, kura liecība bija Iznīcinoša. Kā vēlāk pierādījās, viņš bija krāpnieks un viltvārdis, bet - prasmīgs orators -  un viņa stāsts bija tik pārliecinošs, ka viņš saņēma rakstisku uzslavu, kuru parakstīja  visi komisijas locekļi. Galu galā viņš atrisināja problēmu - bija kam uzvelt vainu un ko notiesāt un pakārt. Liecinieki, kuri liecināja, ka Vircs ir darījis visu no viņa atkarīgo, lai uzlabotu situāciju nometnē, tika ignorēti. 

Nometnes vietā, aukstas miglas vālos, pat dienas laikā memoriāla apmeklētāji  reizēm redz tumšus mocekļu stāvus. Vietējie iedzīvotāji ar stāsta par to, ka pat pēc tik daudziem gadiem ap šo vietu vēdī šausmu aura:

"Mans vīrs un es dzīvojam pāri ceļam, pretī Andersonvilas vēsturiskajai vietai. Mēs esam redzējuši cilvēkus formā, kuri šķērso mūsu pagalmu. Reizēm mēs dzirdam balsis un kliedzienus mežos apkārt mums.Ēnas pārvietojas pa mūsu māju. Noklaudz durvis. Reizēm es jūtu kāda klātbūtni."

"Daudzus gadus atpakaļ, kad es biju jauna, es kopā ar savu ģimeni apmeklēju Andersonvilu. Mēs klausījāmies reindžera stāstīto, kad es paskatījos sānus un ieraudzīju vāju, skumju jaunu cilvēku, kurš tur stāvēja.
Es biju satriekta par viņa izskatu un brīnījos, kāpēc viņš, ja jūtas tik slikti, brauc apmeklēt tādas vietas.Pēc tam es pamanīju, ka šo  jauno cilvēku redzu tikai līdz ceļiem.. Viņš paskatījās uz mani,  vārgi, skumji uzsmaidīja un izgaisa. Es biju šokēta un jutos ļoti skumja. Man bija viņa ļoti žēl. Tas bija 30 gadus atpakaļ, bet es vēl arvien to atceros"

Tagad Andersonvilā ir memoriāls. Tajā ir tumša istaba, kurā ieejot, valda pilnīga tumsa. Pamazām ieslēdzas gaismas, un jūs redzat pret sevi no visām pusēm pavērstus ieroču stobrus...