Francijas Ārzemnieku leģiona karavīru Alanu Sīgeru 1914. gada oktobrī nosūta fronti pie Ēnas upes Francijā. Vācieši kontrolē tuvējos pakalnus, bet franču un britu karavīri ir ierakušies zemākā apvidū. Norisinās ierakumu karš.
Amerikāņu dzejnieks ierakumu karā2
94
1
29. oktobris, 1914.
Šonakt pretēji gaidītajam mēs gulējām šeit. No rīta laukos pa ceļam uz Borjē mūs pābraudīja ģenerālis. Viņš parādīja kapteiņiem jaunu marsēšanas veidu kolonnās pa vienam artilērijas apšaudes laikā, un šādā ierindā mēs atgriezāmies Kirī. Ceru, ka šovakar nokļūsim ierakumos, no šejienes pāri pakalniem ir palikuši tikai četri kilometri. Mēs esam nonākuši līdz punktam, kur varam vienīgi karot. Mazajos ciemos nav itin nekā, ko nopirkt, pat ne maizes šķēles vai vīna lāses. Mēs tagad esam guvuši priekšstastu par to, ko būsim spiesti izciest nākotnē. Viss, ko dabūsim ēst, nāks no pilka virtuves – un tikai nelielos daudzumos. Nabagiem būs tikpat faudz kā bagātajiem, un nauda būs visbezjēdzīgākais, ko varam nēsāt līdzi.
Apšaudē visu dienu 4. novembris.
Atpakaļ Kirī. Mēs izgājām no šejienes pirms nedēļas, mēnessgaismas apspīdēti. Ceļš bija tikai krūmos izcirsta taka, ko karavīti nesen izveidojuši, lai varētu pārvietot artilēriju, un tas bija tik dubļains, ka gandrīz nebija iespējams tikt uz priekšu. Kad nokļuvām līdz ierakumu ārējai līnijai, mani aizsūtīja uz nelielu tranšeju laukā, kur man kopā ar pusduci citu karavīru visu nakti bija jāpaliek nomodā sardzē. Nākamā diena bija mierīga, un mēs to pavadījām, pabeidzot mazās, pret bumbām drošās patvertnes gar līnijām. Tas bija ļoti vajadzīgs darbs: vācieši, kas līdz šim bija vērsuši uguni pāri mūsu galvām uz franču baterijām aiz muguras, tagad sāka apšaudīt mūsu ierakumus – noteikti vadīdamies no informācijas, ko bija saņēmuši no savām lidmāšīnām, kas nemitīgi lidoja pāri mūsu ierakumiem. Mežā visapkārt sprāga šrapneļu zalves, un mēs bijām spiesti palikt paslēptuvē visu dienu. Tik tikko bbija iestājusies tumsa, kad atskanēja šāvieni no tuvējām līnijām. Saucieni “Pie ieročiem!” un “Ierakumos!” skanēja no durvīm uz durvīm, un mēs izsteidzāmies ārā, naktī. Gaidījām dubļainajos grāvjos, kamēr apkārt spindza lodes. Taču apšaudes vienmēr noklusa, visticamāk, tās bija izprovocējušas vācu patruļas, kas centās sameklēt mūsu pozīcijas. Pirmoreiz, kad tas notika, mēs bijām spiesti palikt nomodā visu nakti, bet vēlāk pieradām un saņēmā atļāuju doties atpakaļ gulēt. Tādējādi mēs steidzāmies ārā četras vai piecas reizes vienā naktī, sākumā satraukti, bet vēlāk tikai mazliet aizkaitināti.
Reklāma
Kara neciešamais troksnis
Dienās mēs gulējām, neliekoties zinis par šāviņiem, kas sprāga mums apkārt. Visu kalibru lielgabali no visām pusēm un palaikam šauteņu zalves un mitrajēzes. Nemitīgā lidmašīnu rūkoņa virs galvas, kaucošie šāviņi un īpašie blīkšķi, ko radīja uz lidmašīnām raidītie šāviņi, kas uzsprāgt augstu gaisā. Tā pagāja četras dienas un četras naktis, kad mūsu grupu skāra zaudējumi: divi mirušie un deviņi ievainotie. Van der Veltu viņa zemnīcas durvīs uz vietas nogalināja kāda šrapneļa lode, zemnīca atradās tikai 13 metru no mūsējās. Mūsu ierakumi bija mežmalā pretim pakalnam, kur atrodas mazias Krānelas ciems. Kad atgriezamies, mēs vienu dienu atpūtāmies, bet pēc tam pavadījām divas dienas, rokot ierakumus aiz ārējām līnijām. Naktī mēs atkal dosimies mežā, laikam ne uz pirmajām līnijām, bet kā rezerve. Karavīru grupa, kas mūs nomainīja, stāstīja, ka viņiem klājies smagi un viņi zaudējuši četrus vīrus.
Piecas briesmīgas dienas 10. novembris
Piektā diena mūsu otrajā periodā ierakumos. Piecas patiesi briesmīgas dienas un naktis. Mēs te ieradāmies ceturdienas vakarā, dūmakainā mēnessgaismā. Tomēr bija tik skaidrs, lai mēs redzētu, ka lauki, kurus šķērsojām šurpceļā, bij nosēti ar kurmju rakjumiem līdzīgiem šāviņu krāteriem, bet mežā bija daudz sašautu koku stumbru un nolauztu zaru. Vācieši bija centušies iznīcināt Chateau de Blanc Sablons, netālu no kuras atrodas mūsu virtuve, tacu brīnumainā kārtā viņi tai netrāpīja. Šajā pilī ir izvietots etat-major. Mūsu pozīcijas šoreiz ir māla grāvis augstu pakalnā pie pils. Šīs bīstamās un apdraudētās pozīcijas dēļ ierakumu līnījā ir iespaidīgas patvertnes. Tur mēs esam uzturējušies piecas dienas no rīta līdz vakaram. Liela bedre grāvī, tikai dažus metrus no mūsu zemnīcas durvīmm norāda uz vietu, kur dažas diena spirms mūsu ierašanās šāviņš nogalināja trīs vīŗus no B bataljona. Mes gaifījām spēcīgu apšaudi, taču šo piecu dienu nemainīgās miglas dēļ apšaude ir bijusi ļoti neregulāra. Mēs gan esam dzirdējuši stipras kanonādes cituviet līnijās. Pirms dažām dienām nogalināja kādu sanitāru, un mums ir arī daudz ievainoto.
Kaut mēs varētu uzbrukt!
Ir briesmīgi būt notiesātam uz tādu dzīvi, drebēt šajās nožēlojamajās bedrēs, aukstumā, dubļos un pustumsā. Dienasgaisma šķērsot atklātās platības nav iespējams, tāpēc vienīgais veids, kā sagādāt ēdienu, ir aizlavīties uz virtuvi pirms rītausmas un pēc saulrieta. Aizvien pieaugošais aukstums apvienojumā at parazītiem un dizentēriju padara šādu dzīvi pavisam neizturamu. Kaut mēs varētu doties uzbrukumā vai mums pasiem uzbruktu! Es ar prieku uzklausītu pavēles. Karavīru patiesā drosme ir nevis stāties pretī lodēm, bet izturēt nogurumu, neērtības un postu. Šovakar mūs nomainīs, bet es nezinu, vai mēs dosimies atpakaļ uz Kirī vai tikai uz aizmugures līnijām ierakumos pie pils. Tās ir ļoti bēdīgas nākotnes perspektīvai ziemai, ja mūsu uzdevumi mīsies vien starp šīm divām bezdarbības un neērtību fāzēm.
Tev patiks šie raksti
