9 stāsti par cilvēkiem, kuri piedzima savādāki1

Divpadsmit gadu vecumā viņa pievienojās cirkam, kurā ieguva iesauku Kamieļu meitene. Afišās viņa tika raksturota kā skaistule, kura staigā kā kamielis. Ella nopelnīja 200 dolārus nedēļā (mūsdienās te būtu 5000-6000 dolāri). Sešpadsmit gadu vecumā meitene pameta cirku un sāka iet skolā. 35 gadu vecumā Ella apprecējās un drīz vien palika stāvoklī. Viņai piedzima meita, kura nezināmu apstākļu dēļ nomira pirms viena gada vecuma sasniegšanas. Kad Ellai bija 48 gadi, viņa kopā ar vīru adoptēja jaundzimušu meitenīti, kura nomira trīs mēnešu vecumā.

Trīs gadus vēlāk nomira arī pati Ella. Viņa tika apglabāta blakus abiem bērniem.

Klusās dvīnes Džūna un Dženifera Gibonsas

1963.gadā Barbadosā piedzima dvīnes. Vēlāk meitenes tika sauktas par klusajām dvīnēm. Citiem šķita, ka dvīnes ir mēmas. Viņas bija ļoti klusas un nekomunicēja ne ar vienu.

Pēc pārcelšanās uz Velsu vecāki saprata, ka meitenītes nav mēmas. Viņas komunicēja tikai un vienīgi viena ar otru, lietojot valodu, kuru saprata vien viņas pašas. Vecāki mēģināja atdalīt meitenes, sūtot viņas dažādās skolās, lai mudinātu uz komunikāciju ar kādu citu. Tas situāciju padarīja tikai sliktāku. Atnākot mājās, meitenes norobežojās no apkārtējās pasaules vēl vairāk.

Viņas daudz laika pavadīja savā istabā, kurā daudz rakstīja. Viņas rakstīja dzeju un stāstus (lielākoties stāsti bija neizdevušies), kā arī katru dienu veidoja ierakstus savās dienasgrāmatās. Kad viņām apnika rakstīt par citu cilvēku noziegumiem, viņas sāka noziegumus pastrādāt pašas. Viņas dažas reizes tika pieķertas ļaunprātīgā dedzināšanā un pat uzbrukumos nepazīstamiem cilvēkiem.

Attēlā: Viens no Džūnas stāstiem

Tiesnesis meitenes nosūtīja uz psihiatrisko slimnīcu. Meitenes tika ievietotas katra savā palātā, bet slimnīcas personāls pamanīja, ka meitenes tāpat uzvedās identiski – vienā un tajā pašā laikā viņas atradās vienā un tajā pašā punktā palātās un identiskās pozās.

Kāda žurnāliste Mārdžerija Viljamsa par meitenņu brīvību cīnījās 11 gadus, kamēr pierunāja meitenes pārvietot uz parastu slimnīcu. Pirms pārvietošas Dženifera teica žurnālistei: «Mārdžerij, Mārdžerij, es nomiršu.» Žurnāliste jautāja: «Kāpēc?» Dženifera: «Jo mēs tā nolēmām.» Dženifera patiešām nomira.

Pēc māsas nāves Džūnas uzvedība krasi mainījās. Saskaņā ar žurnālistes teikto vienai no māsām bija jāmirst, lai otra varētu dzīvot normāli. Māsām bija sarežģītas attiecības – viņas viena otru mīlēja un ienīda. Par to liecina ieraksti abu dienasgrāmatās.

«Mana māsa ir kā ēna, kura laupa man saules gaismu. Viņa ir manas vienīgās mokas. Mēs esam kļuvušas par nāvīgām ienaidniecēm viena otras acīs.» «Mēs jūtam nāvējošus starus, kuri izstaro no mūsu ķermeņiem vienai pret otru. Šie stari graiza mūsu ādu. Es jautāju sev – vai ir iespējams atbrīvoties no savas ēnas? Vai es miršu bez savas ēnas? Ja man nebūs ēnas, vai es beidzot kļūšu brīva un varēšu dzīvot vai tomēr nomiršu? Bez savas ēnas, kura ir iemesls manām mokām un kura nēsā manu seju.»

Pēc māsas nāves Džūna sāka komunicēt ar savu ģimeni un pat kādu laiku strādāja labdarības veikalā.